Fiction

Māris un Māra uz Marss

stāsts ko es uzrakstīju no 1976-1979 gadu par latviešu ģimeni kas dzīvo uz Marss apmērām 500 gadus nākotnē. Liela daļa no stāsta ir vel papīru formā, bet pirmās nodaļas var lasīt šeit PDF formātā.   marisunmarauzmarss2    Seko ievads un pirmā nodaļa.

Ievads

Māris un Māra uz Marss apskata nākotni, kur cilvēce pārdzīvoja civilizācijas bojā eju uz Zemes. Datori un roboti ir ļoti attīstīti. Cilvēki dzīvo lielās kolonijas izplatījumā – Lagrandža („Lagrange”) punktos, uz Mēness, un arī uz Marss, kur cilvēki sastop senmarsiešu civilizācijas atlikumus. Vēstures negadījuma rezultāta latvieši ir vairākumā. Ir grupiņas ar Ķīniešiem un arī citas tautības, bet tās ir kā mūsdienu Latvija salīdzinot ar mūsdienu Ķīnu kur latvieši būtu kā Ķīnieši.

Viens no galvenajiem varoņiem ir Jokpētera kungs, Krišjaņa Barona skolas galvenais skaitļotājs, varbūt vienreizuma (“singularlity”) rezultāts no cilvēces un senmarsiešu tehnoloģijas saliedējumu. Viņam no cilvēkiem visvairāk patīk bērni, jo tie ir spontāni un neprognozējami. Galvenie tēli ir Māris – 13, Māra nupat palika 11, un Aldis (ar sarkaniem matiem) 14.

Šis stāsts radās pasaku virknē, ko stāstīju saviem dēliem no 75-77 gada. Galvenā daļa bija uzrakstīta 76-77. Izlasot tagad, 2011. gadā, stāstā minētā tehnoloģija izklausās laikmetīgā.

Kataklizma oriģinālā stāstā bija atomkarš – PSRSR – ASV. Šī daļa no stāsta tiek pārrakstīta un kataklizma būs ekoloģiska. Apmēram puse tagad ir iekalta datorā. Pārējais vel ir mašīnrakstā uz papīra.

Stāsts tika rakstīts jo nebija zinātnes fantāziju stāsti ko mūsu dēliem – Raitim, Ārim un Zintaram ko lasīt. 1977 stāsts tika apbalvots trimdā bērnu literatūras kategorijā. Diemžēl vel gaida izdevēju.

Vidvuds Beldavs

 

I. Atgriešanās

Pret rožainajām debesīm mazo zvaigznīti tikko varēja saredzēt, taču tā nāca arvien tuvāk. Sarkanajā kāpā uzkāpis, Māris vēroja Jaunrīgas raķešu ostu. Mazā zvaigznīte paskrēja garām Mēneselim [Phobos], un varēja jau manīt, ka ostā ieslēdzās skrejceļa gaismas un robotu izpalīgu mašīnas ielenca raķetes nolaišanās vietu. Marsa plānajā atmosfērā nodārdēja raķetes atbalss, un Māris redzēja, ka desmit kilometru attālumā raķete nolaižas uz skrejceļa, izmet milzīgus izpletņus un iedarbina stūrraķetes, lai palēninātu ātro gaitu. 

Māris ar savu ģimeni jau veselu gadu dzīvoja uz Marss, bet raķešu nolaišanās viņu vēl joprojām ļoti iespaidoja. Turklāt ar šo raķeti no izlūku brauciena uz asteroīdiem atgriezās viņa tēvs, Jānis Krūmiņš. Kad raķete bija apstājusies, Māris lieliem lēcieniem noskrēja no kāpas pie sava burbuļriepu riteņa. Šādi trīsriteņi ar metru platām riepām bija nepieciešami, lai varētu braukt pa Marsa smilšaino virsmu. Kad uznāca lieli vēji, lipīgās smiltis pārklāja tukšumus, kuros cilvēks ar savu svaru varētu iegrimt. Burbuļriepu  riteņu platās riepas atļāva šādiem tukšumiem pāri braukt. Māra ritenim bija arī baterija un elektromotors, kas bija domāti tikai negadījumiem, ja Māris pats savas kājas nevarētu kustināt. Pa skrejceļa malu Māris brauca līdz ostas uzgaidāmām telpām. Tur viņš pieslēdza riteni pie novietošanas staba. Ostas telpās viņš iegāja caur gaissdurvīm. Par tām viņš jutās sevišķi lepns,

jo viņa tēvocis Arturs tās bija izgudrojis. Tās ļāva brīvi iziet un ieiet, patērēdams ļoti maz enerģijas, un arī neļāva gaisam izplūst no telpas ārā. 

Ticis iekšā, Māris norāva elpotāju, kas ārpusē, Marsa plānajā atmosfērā bija nepieciešams. Viņš pārlaida skatu pār plašo telpu un piegāja informācijas būdiņai, kas bija novietota telpas vidū.

—Lūdzu, vai nupat nolaidās piegādes raķete no Hercoga Jēkaba?— vaicāja Māris.

—Jā gan!— atbildēja laipnā ierēdne. —Tavs tēvs jau biokontrolē. Ja vēlies, tu ar viņu pēc piecām minūtēm varēsi aprunāties.—

Biokontroli Jaunrīgas ostā uzstādīja pēc negadījuma, kad raķete no Zemes atbrauca pilna ar nāvīgi slimajiem ar jaunu tipu mēri pret kā zāles nelīdzēja. Pēc dažām stundām visi tie, kas saskārās ar šo nelaimīgo lidojumu saslima. Laimīgi, ka neviens netika laists tālāk. Visas ēkas, kurās uzturējās šie slimnieki iznicināja, bet pašus slimniekus aizveda uz Lielā Mēneša slēgto laboratoriju kur viņus ārstēja un pētīju no Zemes atnesto slimību.

Māris apsēdās pie televizora ekrāna. Tur jau bija apmetušies vairāki citi gaidītāji un skatījās pēdējo brīvbumbas finālspēļu ceturksni. Brīvbumbu izgudroja lielajās satelītu kolonijās un spēlēja īpaši izbūvētās arēnās, kur nebija zems pievilkšanas spēka. Likumi bija lielā mērā līdzīgi futbolam, ko senatnē spēlēja uz Zemes. Sports bija ideāls, jo deva komandām no dažādām pasaulēm līdzīgas priekšrocības. Skatoties Māris tā aizrāvās, ka gandrīz nedzirdēja ierēdnes balsi: —Māri, tavs tēs var ar tevi tagad runāt.— Māris piegāja pie sazinātāja un piespieda —BIO— pogu. Uz ekrāna parādījās laboranta seja, un Māris jautāja, —Vai lūdzu varētu runāt ar Krūmiņa kungu?— Nākamajā mirklī parādījās tēvs, un Māris uzprasīja: —Tēti, kā tev gāja?—

—Māri! Neticami atradumi!— tēvs ātri stāstīja, —Ceresa1 ir bijusi apdzīvota! To mēs rītvakar izziņosim visām apdzīvotajām pasaulēm. Bet pagaidām par to nevienam, nestāsti. Tagad man vēl jāpagaida, līdz pabeigtas dažas asins analīzes. Piezvani mātei, ka mēs būsim mājās pēc pusotras stundas. Vēlreiz, nestāsti nevienam neko par to ko tev nupat teicu. Vai tu vari man i pagaidīt?—

—Jā. Māte taču mani atsūtīja tev pakaļ.—

—Labi, tad redzēsimies pēc minūtēm divdesmit.—

Māris lēnām nolika klausuli. Galvā virpuļoja trīspadsmit gadīga zēna sapņu, domu un cerību maisījums. Vai, kā viņam gribējās apmeklēt Ceresu un visas tās vietas, kur braukāja tēvs. Viņš arī nevarēja izdzīt no prāta tēva noteikumu nevienam neko par tikko dzirdēto nestāstīt. Kāpēc tāda noslēpumainība?

Gaidīdams tēvu, Māris iesāka lasīt vēstures grāmatu, lai sagatavotos uzdotam domrakstam rītdienas stundai. Viņa uzdevums bija aprakstīt, kā izveidojās Mēnešpils. Mārim nemaz nepatika lasīt par atomkaru, jaunmēri un visām tām šausmīgajām lietām kas uz Zemes notika sen, pirms 300 gadiem. Atomkarš 2017. gadā iznīcināja gandrīz pusi no Zemes iedzīvotājiem. Jaunmēris 2023-24. gadā iznīcināja gandrīz visus kas karu pārcieta.

 <Šai nodaļai klāt vajadzīgs ievadraksts par planētām, asteroīdam, utt.>

<Vēsturiskais apraksts bērniem par garu, kaut pieaugušiem bija interesants oriģinālā versijā. >  Paradoksālā kārtā, bet cilvēci izglāba Mēness kolonijas. Mēness kolonijas bija mazas un nedaudz, izņemot Padomju Savienības, jo atklājās, ka cilvēka ķermenis nepilna gada laikā tā piemērojas pie Mēness zemajā pievilkšanas spēku un citiem apstākļiem, ka, atgriežoties uz Zemes, radās asins izplūdumi, reimatisms, un citas kaites. Sasirgušais cilvēks drīz nomira. 

Rietumzemju cilvēki kolonijās aizveda trīs ilgākais sešas nedēļas. Bet Padomju Savienība uzskatīja Mēness par brīnišķīgu vietu, kur sūtīt cilvēkus ar —nesabiedriskajām tendencēm.— Kad izcēlās Zemes pēdējais lielkarš, kolonisti no Padomju Savienības pārsvarā bija baltieši – latvieši, lietuvieši un igauņi Tai laikā uz     Mēness bija aizvesti 23,459 baltieši, pārsvarā latvieši. Pārējie 8,764 cilvēk Novsibirskā III bija no dažādām republikām. Tikai 434 cilvēki darbojās par kārtībniekiem, jo visi kolonisti zināja, ka ēdienu no Zemes piegādās tikai tad, ja viņi mierīgi un cītīgi strādās rūdu raktuvēs. Galvenais uzdevums Novosibirskai III bija izveidot daļas, ar ko uztaisīt slepenai satelītu ieroču sistēmai. Kad Ķīna uzzināja Padomju Savienības nolūkus, tā mēģināja satelītus iznīcināt. Iejaucās rietumvalstis uz izcēlās Pēdējais Karš. Gadu gaitā, automātiskās kara raķešu kontroles shēmas nolietotas. 2011. gadā tieši pie Ziemeļpola uzsprāga visas Ziemeļamerikā palikušās atomraķetes. Tas bija lielākais sprādziens pasaules vēsturē un radīja ģeoloģisku katastrofu. Abos polos ledus izkusa un apklāja Zemi ar ūdeni 300 pēdu virs jūras parastā līmeņa. Panamu klāja ūdens. Milzīgi viļņi auroja pāri Kluso okeānu un, savienojoties ar Atlantijas siltajiem ūdeņiem, sitās pret Āfrikas un Eiropas krastiem. Iesākās ledus laikmets, kādu Zeme vēl nebija piedzīvojusi. Simts gados, lai Šļūdonis jau, sasniedza Kanādas vidieni. Cilvēki un zīdītājdzīvnieki  gandrīz iznīka. Toties, ātri pielāgojās jaunajiem apstākļiem kukaiņi.Šur tur uz Zemes saglabājās cilvēku saliņas. Kādu laiku Mēness kolonisti spēja viņiem piegādāt uzturu, medikamentus un citu, kas nepieciešams. Taču magnētiskajām raķetēm vajadzēja plašu skrejceļus, kādi pastāvēja tikai pie dažām lielpilsētām. Tad sīkbūtņu saimes tā adaptējas, ka mēnešnieku ierobežotā zinātne un tehnoloģija varēja turēties līdzi un Zemes apmeklēšanu apturēja ka bezcerīgu. 

Mēnešpili sāka celt 2063. gadā, kad latviešu valoda un kultūra bija nostabilizējusies kā valdošā Novsibirskas ikdienišķajā dzīvē. Sākuma gadi bija ļoti grūti – maz ko ēst izņemot mākslīgie ražojumi, kam bieži bija nelaba garša. Laimīgā kārtā Amerikas koloniju datortīklos bija ierakstīta daudz informācijas par dzīvi uz Zemes. Ar šīm zināšanām aļģes, ko audzēja lielās stiklu tvertnēs skābekļa ražošanai,  sēklas un dzīvnieku, ka Mēnēšpils jau bija pietiekami attīstījusies, ka varēja nopietni plānot veidot kolonijas uz Marss. Tām sekoja kolonijas uz citām pasaulēm, lai cilvēce vairs neiznīktu, ja vienai pasaulei piemeklētu nelaime.

Māris zināja, ka Mēnešpili apdzīvoja pāri par 300,000 cilvēki ar savu robotu apkalpi. Uz Mēness arī vel atradās vecās ASV, Ķīnas un Japānas kolonijas. Kādi 230,000 cilvēki apdzīvoja satelītu kolonijas. Uz Marss bija pāri par 350,000 iedzīvotāju – visvairāk Jaunrīgā, tad Gambijā, Tobago un vēl daudzos citos mazos izlūkciemos, kāds bija arī Māra Nītaure. Kopskaitā, tas bija krietni mazāk nekā miljons, un vairāk cilvēku nebija. 

Vēsture ir tik nomācoša, Māris domāja, ka pat nepatīk grāmatu atšķirt. Viņš aizsapņojās par dēku pilnu braucienu uz Ceresu, tad tālāk uz Jupiteru, Saturnas mēnešiem un tad uz zvaigznēm.

Tēva roka uz pleca viņu iztraucēja no sapņiem.

—Redzu, ka tu lasi vēsturi. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, kā cilvēce sevi reiz gandrīz iznīcināja.

—Jā, bet tas ir tik nospiedoši.

—Vēl bēdīgāks stāsts ir atrodams šeit pat,— tēvs pastiepa roku pret lielajām smilšu kāpām, kas bija redzamas aiz gaisdurvīm.

—Uz Ceresas atradām veselu pilsētu, kuru, liekās, ir dibinājuši senie marsieši, bet šeit nevaram atrast no viņiem ne vēsts. Man sāk likties, ka ar marsiešiem noticis kaut kas līdzīgs tam, kā bija uz Zemes. Daži no viņiem būs no posta izbēguši, pēc tam nozuduši arī viņu pēcnācēji. Šeit gan nekas vel nav atrasts, bet Dievs vienzina, kas slēpās zem smiltīm. 

Kad elpotāji bija ieslēgti, lieka runāšana vairs nederēja. Līdz Nītaures izlūkciemam viņiem bija ar riteņiem jānobrauc 16 kilometru. Ceļš nogurdināja, un bija jau arī klāt naktis. Māris baidījās no naktsputniem. Neviens naktsputnu vel nebija noķēris, taču netrūka nostāsti par lieliem putnveidīgiem dzīvniekiem. Bija vairāki gadījumi, kur braucēji nozuda bez vēsts. Daudziem atmiņā bija gadījums Gambijā, kur kāda māja bija it kā ar milzu zobeņu pāršķelta.

Tālumā Māris redzēja pamirdzam ciema ugunis. Smiltis sitās pret acenēm. Tumšs kā peklē. Visapkārt plosījās vējš. Tajā malā, kur brauca tēvs, pēkšņi parādījās stipra gaisma, un nodrāzās garām marsabus mētādams smilšu virpuļus no lielajiem riteņiem. Viņi bija pa pusei aprakti lipīgajās smiltīs. Tad abi atkal devās tālāk. Pēc brīža varēja saredzēt Nītaures gaismas. 

Vējš vel stiprāk rāva. Tēvs Māri stipri apkampa. Kad vēju troksnis pasīka, tēvs norūca –

—Smilšu velnēns!— teica tēvs. Tā sauca mazās viesuļvētras, ko rada Marsa straujās temperatūra maiņas. Viņi izrakās no smiltīm un brauca tālāk. Drīzi vien ieraudzīja savu burbuļmāju. Tā izskatījās kā liels, smiltīs iesprausts balons. Būtībā tas arī bija balons, ar istabām vidū. Balons turēja gaisu iekšā unārpusē visu laiku trīsēja, lai lielo vētru laika smiltis nepieliptu klāt un neapraktu mājas un tas iemūžināt kapos. Visas 28 ciema ēkas bija savstarpēji savienotas ar tuneļiem lai vētras gadījumos dzīve varētu normāli ritēt uz priekšu, ļaunākajā gadiem sniedzot izeju no briesmām.

Viņi iebrauca ciema garāžā un devās mājup. Abi bija izsalkuši un tagad domāja vienīgi par siltām, gardām vakariņām.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s