Roboti, amatniecība un Latvijas nākotne

Pēdējā laikā vesela virkne ar grāmatām un zinātniskiem pētījumiem ir nākuši klajā, kas pareģo, ka parastās izpratnes darbi nozudīs ar pakāpenisko ekonomisko spriedzi, kur robots var aizvietot cilvēku darbu. Atšķirīgi no rūpnieciskās revolūcijas, kur fizisku darbu aizvietoja automātiskas aušanas stelles un braucams traktors aizvietoja vairākus zirgus un arājus, tagad tiek veidoti roboti, kas aizvieto domājošu cilvēku. Pirms 13 gadiem IBM firmas dators „Dziļais Zilais” Deep Blue sakāva pasaules šaha čempionu Juri Kasparovu. Šī gada martā IBM firmas dators Vatsons (Watson) uzvinnēja ASV televīzijas programmā Jeopardy, kur vairāki sāncenši cīnījās, lai pareizi atbildētu uz jautājumiem vairākās jomās. Tas, ka dators var atbildēt brīvā valodā izteiktus jautājumus, ir liels sasniegums. Ko tas varētu nozīmēt pēc vēl desmit vai divdesmit gadiem? ASV ir vairāk nekā 5 miljoni darbinieku, kuru darbs ir atbildēt dažādus jautājumus noteiktā ekspertīzes jomā. Starp tiem ir advokāti, ārsti, skolotāji un daudz citi arodi. Vēl citā jomā ir automašīnas, kas ir pašvadītas, bez šofera. ASV ir vairāk nekā divi miljoni šoferu, kas vada smagās kravu mašīnas, kas tad būtu aizvietojami.

Patlaban ASV ekonomikā notiek izaugsme bez jaunu darbvietu radīšanas – saucamā bezdarba atkopšanās no krīzes. Ekonomists Džeremijs Rifkins („Jeremy Rifkin”) savā grāmatā „The End of Work” (“Darba Beigas”) paredz, ka lielākā daļa no tagadējiem darbiem ir vai būs aizvietojami ar robotiem vai informātiku. Uzņēmējs Martins Fords apskatīja šo problēmu un savā grāmatā „Gaismas Tunelī” („The LIghts in the Tunnel”, sk.: http://www.thelightsinthetunnel.com/ ) paredz ārkārtīgu problēmu tajā, ka strādniekus nevarēs vairs pārprofilēt uz citiem darbiem, jo arī tos darbus roboti varēs paveikt. Ja nav strādnieku, tad arī nav pircēju. Ja nav pircēju, kas pērk ražotos produktus vai piedāvātos pakalpojumus, tad ekonomika sabrūk.

Rifkins paredz, ka sabiedrība varētu veidot daudz un dažādas sabiedriskās organizācijas, kas sniegtu sabiedriskos pakalpojumus kultūrā un citās jomās, lai radītu jauna veida darbus. Martins nesaredz darba vietu radīšanas iespējas. Viņš iesaka, ka ar nodokļiem jāapliek kapitāls, kas ir ieguldīts, lai automatizētu ražošanu un ar to iznīcinātu darbus. Valsts ar naudu, kas iegūta no šiem jaunajiem nodokļiem, varētu maksāt aizvietotajiem strādniekiem dotāciju, lai tie varētu turpināt pirkt preces un pakalpojumus.

Latvija varētu rādīt trešo ceļu

Latvijā ir dziļas amatniecības un meistarības tradīcijas. Meistars ir amatnieks, kas ieguvis savas iemaņas un tehniskās zināšanas skolā un praksē, strādājot un mācoties kā zellis atzītā meistara darbnīcā. Meistaram pieder savi darba rīki, un viņš kā uzņēmējs salīgst darba nosacījumus ar klientu. Meistaram ir jāprot izprast klienta vēlmi un izpildīt darbu ar savu prātu un māksliniecisko izjūtu. Hugo Mercs (1904-1976), viens no Latvijas pirmajiem meistariem, kas bija Latvijas amatnieku kameras dibinātājs 1968. gadā, stāstīja šādu stāstu folkloristei Aijai Beldavai. Būdams zellis ar labu māku un izdomu, jaunais Mercs izgatavoju apbrīnojami skaistu krēslu no ozolkoka. Kad krēsls bija gatavs, puisis aiznesa to savam meistaram parādīt.  Meistars uz brītiņu to apskatīja, tad bez vārda teikšanas paņēma cirvi un viņa acs priekšā to sacirta gabalos.  Šādu mācību skolā nevar iegūt.  To var iegūt tikai no meistara.   Modernā izpratnē amatnieks savieno māku veidot un dizainu izpratni. Latvijā ir redzami daudzi darbi, kur šis ir labi izdevies – vai tas būtu audumā vai kokā, vai metālā, vai arī kompleksākos pasākumos kā vesela māja.  Labam meistaram atdeve var būt ļoti laba. Pasaulē bagātība vairojās, un tie, kam ir nauda, meklē savai mājai kaut ko unikālu, nevis rūpnieciski ražotu preci.  Labs meistars var noteikt savu cenu.

Amatniecības meistarību var apvienot ar tūrisma veicināšanas stratēģijām.  Amatnieki ar saviem labi apstrādātajiem darbiem pievelk cilvēkus uz citādi nomaļām vietām, kur tūristi var baudīt ne tik vien kā atjaunotās Latvijas pilis vai dabas skaistumus, bet arī amatnieku jaunradi darbnīcās, kas atrodamas visā Latvijā.  Tur bieži vien viesi var skatīties, kā meistars ar saviem zeļļiem strādā, lai radītu pievilcīgas lietas.

Kā Latvija var veicināt meistarību?

Meistarība prasa daudzpusīgu izglītību un prasmes pieredzi kā amatniekam un kā uzņēmējam, un arī kā dizaineram.  Hugo Mercs bija Mākslas Akadēmijā un arī Amatniecības Kamerā.  Mūsdienās arī derētu īpaša apmācība uzņēmējdarbības zināšanās – marketingā un biznesa plānošanā, kā arī grāmatvedībā. Svarīga loma valstij ir, lai amatniecība tiktu uzstādīta uz stingriem pamatiem.  Ja amatniecība tiks atstāta novārtā un rūpnieciskie darbi nozudīs, kā citādi Latvija sagatavosies laikam, kad roboti un informātika darīs lielāko daļu no tagadējiem darbiem? Ir ļoti svarīgi veicināt meistarību, jo tā rezultāts ir jaunrade un inovācija.

Vidvuds Beldavs, futūrists, KAIJA Consulting firmas īpašnieks, e-pasts vidbeldavs@aol.com

Raksts publicēts Meža Avīzē, sk. http://www.mezaavize.lv/index.php?page=number&lang=lat&id=162#a2377


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s