The prospect of a grand Africa – Europe partnership to accelerate space development

Africa is a continent with 55 countries and a billion human beings expected to exceed two billion by 2050.  The needs of this vast number of people represent an opportunity for Europe comparable to Asia.  But Africa starts on Europe’s doorstep.  Africa already supplies Europe with vital materials in addition to gold, diamonds, fruit, and cut flowers.  The 850 million cell phones in use in Africa are imported as are most cars, trucks, railroads, and numerous consumer products, many of which come from Europe.  But, increasingly apps for cell phones and other software are coming from Africa.  While schemes have been proposed to transform the Sahara into a vast solar energy facility beaming energy across the Mediterranean to meet the needs of Europe few other ideas have emerged to forge a long term partnership between the African Union and the European Union.

 africa size

The UN forecasts Africa to double in population by 2050 to over 2 billion people.  The Continent grew at 5.6% in real terms in 2013 and is expected to exceed 6% growth for at least the next decade (http://www.worldbank.org/en/region/afr/overview).  This explosive growth of a huge continent challenges all aspects of governance and sustainably meeting human needs.

 Space technology offers the potential for very long term partnership good for Europe and good for Africa.

Africa is the fastest growing continental region in the world both in terms of its economy and in terms of population while Europe anticipates a declining population and slow growth.  Europe in general has well-developed infrastructure, strong industrial base and high educational attainment, literacy and average income.  Both continents face serious problems with often complementing assets and liabilities suggesting substantial opportunities for collaboration, particularly in the development of civilian space to meet human needs.

A promising way to meet the challenge of this explosive growth in the continent that is also the poorest is through technologies that can rapidly scale without large-scale investment in infrastructure.  Space technologies are key to any development strategy for Africa.  Space technologies enable distant learning via satellite, environmental monitoring from orbit, telemedicine, and other ways to deliver needed services to large, highly distributed populations.  There is already 83% penetration of cellphones in Africa while literacy ranges from highs of 96% for Libya to several countries hovering above 20%.

While current space programs in Africa are tiny with just a few satellite launches and a small number of ground stations, the rapidly declining costs and the advent of nanosatellites and increasingly powerful communications technologies is opening up major opportunities for African nations. Indicative of future trends is the assessment of professor Juma “In its vision to become a middle-income country by 2030, Kenya has singled out scientific and technological advancement as a key driver for growth.”   Specific to space Juma states: “Developing a space sector is not just a vanity effort but a critical investment for national development. Advances in technology are dramatically lowering the cost of running such a program. In fact, several sub-Saharan African countries have space plans or programs, of which Nigeria is the most advanced.” See – http://edition.cnn.com/2013/08/06/opinion/african-innovation-take-on-world/index.html.  Budgets for space can be expected to increase significantly as African governments and companies within Africa can increasingly afford space technologies to address their needs.

State of space technology, science and education in Africa
Overall leadership for space technology and space science is increasingly coming from the African Union with support from the United Nations as well as from NASA, ESA and national space agencies.  The African Union sees space technology in playing a crucial role in the following –priority areas:

  • remote sensing
  • navigation and communication
  • natural resource management
  • environmental management
  • climate change
  • food security
  • defense, peace and security
  • diseases outbreak management

Source –  http://www.unidir.ch/files/conferences/pdfs/looking-ahead-to-african-space-initiatives-the-work-of-the-african-union-in-developing-regional-options-for-improving-access-to-space-based-services-en-1-867.pdf

Basis for EU-AU partnership in space

The EU is over 500 million people with a high level of industrial development and educational attainment.  While the EU has not been a major player in space development its role is increasing with space becoming an increasingly significant factor in the Union’s Horizon 2020 research and innovation program.

The EU space industrial policy is the linchpin of the Horizon 2020 space related programming as well as of the European Space Agency.  The ESA  annual budget (2014) is 4.102 billion http://www.esa.int/For_Media/Highlights/ESA_budget_2014 EUR while Horizon 2020 Space over the period 2014-2020 is 1.7 billion EUR http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/ALL/;jsessionid=c22cTHZZjqzPkzdQmZJ3FLhCSQXJQx2SGJpNzWntxVt4KdYFJpTV!1849227980?uri=CELEX:52013DC0108 .  The combined European space budget is roughly one fourth of the US NASA space budget.

The EU space industrial policy assumes a strong market for space technologies and for the potential of EU based industry and R&D to compete in this market.  Key sectors in this market are include manufacturing of satellites and other space equipment, launchers and satellite services. Satellite services include telecommunications (60% of turnover EU based turnover), navigation services, and earth observation services – resources, environment, and security. Copernicus benefits are estimated at 34.7 through 2030.  GNSS is expected to reach $300 billion within a decade. European manufacturers and scientific research also participate in global as well as ESA driven space science which creates a market for research equipment.  The EU space industrial policy stresses the achievement of technical non-dependence.

Africa has major needs that can be effectively met with the application of space technology and space services utilization that can be developed in partnership with the EU.  The EU has developed an innovation accelerating infrastructure for cross-border, multinational collaboration with its Framework RDT&I programs culminating in the Horizon 2020.  A similar process applied to a North-South partnership in space offers substantial promise to both regions.  Of particular note is that Europe is comprised of many relatively small countries. The more recent members that were formerly part of the sphere of influence of the former Soviet Union are particularly noteworthy insofar as during the Soviet period they were tasked to develop technical and scientific capabilities to support the Soviet military and space effort. When the Soviet Union collapsed these capabilities remained, but they lost their customer. Now, with many of the countries of Central Europe and the Baltic States joining ESA their legacy space capabilities are gaining more opportunities to be put to use.  An EU-AU partnership that expanded these opportunities would accelerate cohesion policy to bring Central Europe and the Baltic States up the EU levels in economic development and the RTD&I that would be required.

Scenario for AU-EU partnership in space

Presently, Africa has nearly a billion people, twice the population of the EU which is about 500,000.  By 2050 the population of Africa is expected to be about two billion, while the population of the EU will be unchanged, but reflect an aging population.  Europe has technology, capital and a highly developed cultural and educational infrastructure.  University enrollments are expected to decline in Europe while they are expected to significantly increase in Africa. This appears to offer the opportunity for significant increases in use of EU educational infrastructure and research capabilities, if a payment mechanism could be developed to make this possible.  If this could be made to work economic development would advance in both continents with acceleration occurring in Africa with a particularly strong impact on building the middle class thereby also contributing to greater stability.

If a source of wealth were identified that could be developed by 2050 with exponentially increasing cash flows between now and then, the AU-EU partnership could be financed.

According to many reports, the solar system is full of incredible resources and sources of wealth.  If these future resources could be identified with a defined, feasible method for their economic use, then financing for their exploitation becomes possible.  Undersea resources that are assessed using geophysics are used to justify exploration and development that costs billions of dollars where the recovery of exploitable resources has to be projected out to 20 or more years into the future.   A comparable calculus is thinkable for space resources. An argument for use of natural resources of asteroids that are banked is presented in the article “The Asteroid Mining Bank”, (Beldavs, 2013) , see – http://www.thespacereview.com/article/2226/1 .  A comparable “bank” could be developed on the basis of lunar resources.  However, so far neither the extent of resources nor their method of utilization has been sufficiently identified for such resources to be bankable and serve as “backing” for large scale financing.  There are, however, other space resources that could be “bankable” and justify major financing.  In the 2002-2005 period ESA conducted a feasibility study of space based solar power.  The study assumed that power would be delivered from geosynchronous orbit via microwave beams to receiving antennas (rectennas) in the Sahara desert feeding into the EUMENA grid.  See – http://www.nss.org/settlement/ssp/library/esa.html.

Japan is anticipating use of SBSP and in fact includes 2 GW of generating capacity for its need in orbit by 2030.  The Japanese construction giant Shimizu has proposed putting a belt of solar collectors on the Moon to provide electrical power to the Earth  see – http://www.ibtimes.com/japanese-company-proposes-giant-solar-panel-belt-around-moon-solve-energy-problems-1489570 .  Such megaprojects might be financed for trillions and trillions of dollars.  While the required investment is huge, it may require no more than the approximately $100 trillion that the International Energy Agency estimates that will have to be invested in power generation by 2050 to meet anticipated demand.  The IEA estimates that decarbonization would require $48 trillion but save $71 trillion in fuel costs.  See – http://www.csmonitor.com/Environment/Energy-Voices/2014/0512/IEA-Clean-energy-shift-will-save-world-71-trillion-through-2050.  This suggests that space development estimates should look at scenarios that may require trillions of dollars of investment because such investments must be made in any case whether the power is generated on space or on Earth.  The fact is that in space the sun shines 24 hours a day 365 days a year with an intensity about 9 times of the average solar intensity on the Earth.

What if the AU in partnership with the EU and other partners could launch a project that may ultimately require a comparable investment by 2050 as the IEA estimates will be needed to generate carbon free electricity for the Earth by 2050.  The Shimizu project of a power generating beltway on the Moon could well take considerably less than $100 trillion, yet supply most of the electrical power required by the Earth by 2050.  Construction would be largely robotic.  Lunar resources are cheap once the factories have been built.  Materials to construct the facility would not have to be shipped from the Earth.  But, there are dozens of other scenarios possible for “bankable” resources in space that could finance the development of Africa, the EU and in fact the rest of the world.

A modest proposal

The African Union get the ball rolling by getting all of its member states to ratify the Moon Treaty.  While many in the space industry consider the Moon Treaty as a failed treaty with only 16 ratifying States Parties if all 54 member states of the AU ratified the Treaty, the count would be up to 70.  Such a treaty could no longer be ignored by anyone.  If the EU encouraged its member states to also ratify the treaty the count would increase by 25 since Austria, Belgium and Netherland are already ratifying states.  This task would be eased by the fact that France and Romania have already signed the Treaty.

After the African Union Commission gets the ball rolling by getting its members to ratify the Treaty it can request the Secretary General of the UN to convene in Africa a meeting of the States Parties to begin deliberation on the issue of the international regime for the exploitation of the resources of the Moon as called for in Article 11, par. 5, of the Treaty:

States Parties to this Agreement hereby undertake to establish an international regime, including appropriate procedures, to govern the exploitation of the natural resources of the Moon as such exploitation is about to become feasible. This provision shall be implemented in accordance with article 18 of this Agreement.

What “international regime” can mean is to identify the wealth resources that can be “bankable” for long term development of the Moon and other prospective celestial bodies and to develop a method for financing and developing these resources.  Among the many outcomes would be dramatic increase in demand for RDT&I across a very broad spectrum of interests including long term habitation of people in space, on the Moon or other celestial bodies.  The European Union has developed the Horizon 2020 process to guide RDT&I to guide and fund research and development and innovation to meet the grand challenges facing Europe.  The European Commission could contribute by developing a similar method for RDT&I to accelerate the industrial development of space to meet human needs on Earth through the industrial development of space starting with business incubators on the Moon and other ways to spark entrepreneurial discovery and innovation.  Tens of thousands of students and young scientists from Africa could fill European universities and gain experience in European research centers to be transferred to institutions in Africa all funded as part of the grand challenge of developing space as the common heritage of all mankind.

Author

Vid Beldavs is a futurist living in Jelgava, Latvia who also works as the Commercialization Strategist for the FOTONIKA-LV research association of the University of Latvia in Riga.  He is also a collaborating partner in Latvia of the Finland based Space Technology and Science Group, Oy.

 

The International Lunar Decade

Image

The International Lunar Decade

Vid Beldavs

While much has been learned about the Moon over the decades since the beginning of spaceflight understanding of its potential resource wealth is incomplete and the technologies to exploit those resources remain to be developed.  Now with China, Russia and the US possessing the demonstrated ability to land and operate on the Moon, and ESA, India, Japan and others in preparation, it is becoming increasingly clear that capabilities to exploit the resources of the Moon can be developed.  Furthermore, the discovery of water in the polar regions adjoining elevations in permanent sunshine has led to the development of specific plans for the exploitation of the water resources for fuel for transportation operations in cislunar space notably by Paul Spudis – see http://www.cislunarnext.org/Site/Home.html.   The obvious high value of the water resources is a basis for international competition, a Moon Race, and potential conflict.  The necessity of an international regime for the exploitation of the natural resources of the Moon is likely to become an urgent matter for all space-faring powers.  The development of an effective international regime for the exploitation of the Moon’s resources would benefit from a thorough internationally coordinated study of those resources and from the development of necessary technologies and governance mechanisms for their exploitation including funding for this purpose.  What is proposed is an International Lunar Decade to study lunar resources and to develop capabilities for exploiting such resources with the following goals:

  1. Develop a plan for the systematic international study of lunar resources including mineral, locational and orbital resources assigning responsibilities to countries, firms and organizations based on their capabilities determined through a competitive process.

  2. Develop an internationally shared and accessible database of lunar resources including procedures for updating and accessing the database and preserving the security of information.

  3. Develop procedures for communications between different research groups, outposts and business incubators, touristic and other facilities operating on the Moon.

  4. Establish a competitive process for providing access to specific firms seeking to exploit specific resources in specific locations on the Moon such that they can exploit the resources according to the principles set forth in Article 11, paragraph 7 of the Moon Treaty.

  5. Develop a Lunar Development Fund that coordinates the international development of key enabling technologies required to advance exploitation of the resources of the Moon as well as their use in pre-commercial, pilot applications and business incubator facilities that may be located in specific regions of the Moon.

  6. Launch competitive calls open to research institutes and research oriented firms from around the world to develop technologies and operational consortia to develop required technologies for the exploitation of lunar resources.

  7. Develop specific programs incorporating a competitive process that encourages excellence to increase the space research and space technology development capabilities of states that have had limited opportunity thus far.

  8. Develop long term financing mechanisms that can lead to the development of commercial scale resource extraction, energy production, transport and other facilities on the Moon and in cislunar space.

  9. Provide for mechanisms for conflict resolution including an appeals process to higher authorities.

  10. Develop an organizational structure for a Lunar Development Corporation to support the fulfillment of the above objectives within the general principles set forth in the Moon Treaty particularly as relates to the international regime referred to in Articles 11.

  11. Secure sufficient funding from participating governments and private sources such that the above objectives can be effectively fulfilled during the course of the International Lunar Decade.

The Moon Treaty provides an effective structure

The Moon Treaty approved on December 5, 1979 by the General Assembly of the United Nations became international law in 1984 when it was ratified by the fifth country fulfilling the requirements of the Convention on the Law of Treaties.  The Moon Treaty is a more specific treatment of space law than the Outer Space Treaty that came into force in October, 1967 to address the issue of exploitation of resources from the Moon and other planetary bodies.   The Outer Space Treaty is generally considered the foundation of space law and has been ratified by 102 countries.  The Moon Treaty has been ratified by only 15 countries including Australia, Austria, Belgium, Chile, Kazakhstan, Lebanon, Mexico, Morocco, Netherlands, Pakistan, Peru, Philippines, Saudi Arabia, Turkey, and Uruguay have ratified it.   Additionally, France, Guatemala, India and Romania have signed but not ratified.

Some consider the Moon Treaty a “dead treaty” because no major spacefaring power has ratified the Treaty.   While this has been debated (Listner, Wilson) the reality is that none of the Parties to the Moon Treaty can be considered a spacefaring power.   However, Austria, Australia, and Kazakhstan each have played a significant role in the development of the peaceful use of space.  Additionally, Belgium, Netherlands, Mexico, Turkey and Saudi Arabia have major roles in the world economy.  

Article 18 of the Moon Treaty establishes a procedure how any of the Parties to the Treaty can call on the Secretary General of the UN to convene a conference to discuss amending the Treaty or to establish the lunar international regime (LIR) called for in Article 11, par. 5.   Such a conference can be called to launch the International Lunar Decade.

States Parties to this Agreement hereby undertake to establish an international regime, including appropriate procedures, to govern the exploitation of the natural resources of the Moon as such exploitation is about to become feasible.

A Lunar International Regime (LIR) can be constructed that meets all requirements specified in the Moon Treaty and that fulfills requirements necessary for effective business development.  Article 11. Par. 7. defines the requirements of the LIR that is to be set up by the States Parties. 

7. The main purposes of the international regime to be established shall include:

Treaty language

Meaning

a) The orderly and safe development of the natural resources of the moon

Since the Moon is an environment unlike any on Earth this requirement must include the development of new technologies as well as an approach that provides developers sufficient incentive to develop lunar resources.  Additionally to be orderly and safe the regime must avoid a “gold rush” that can result in conflicts among parties or unsafe practices for those involved in the recovery of resources.  The LIR must enable choices to be made among development approaches and also be able to impose standards on competitors seeking to develop the resources.

(b) The rational management of those resources

Rational management of the resources suggests that recovery methods must be systematic, and use best practices and best available technologies working towards optimal recovery of resources or optimal use of resources including locational and orbital resources.

(c) The expansion of opportunities in the use of those resources

At a minimum this requirement is about the prevention of monopoly powers over lunar resources.  More broadly, the requirement suggests that opportunity to exploit lunar resources be made available to as broad a selection of competitors as is consistent with orderly and safe development and rational management of lunar resources. In view of the general principle of the Common Heritage of all mankind expansion of opportunity would also suggest that countries that heretofore have not been spacefaring need to be given the opportunity to participate in a manner consistent with 7. (a) and 7. (b).

(d) An equitable sharing by all States Parties in the benefits derived from those resources, whereby the interests and needs of the developing countries, as well as the efforts of those countries which have contributed either directly or indirectly to the exploration of the moon, shall be given special consideration.

Sharing of benefits can come only after there are benefits resulting from the development specified in 7. (a).  While the interests and needs of developing nations are given priority emphasis is also placed on those countries that have contributed to the exploration of the Moon.  Clearly those that invest in the development of the Moon need to see sufficient benefit that makes their investment justifiable in view of the risks involved as well as other opportunities likely to be available.

 

In addition to the requirements specified in Article 11. Par. 7., several additional requirements must be met for the LIR to fulfill the role envisioned by the drafters of the Moon Treaty.

The Moon is a commons with no state or private party owning any of it.   The LIR must establish an identified way that a firm can apply its technology and management capabilities to specific resources in a specific location on the Moon that has sufficient abundance of the resources to make resource recovery cost effective.  In the Asteroid Mining Bank (see – http://www.thespacereview.com/article/2226/1) , which could also have been called the Lunar Mining Bank, I proposed a claims office that would validate claims based on information provided by a firm seeking to extract lunar resources.   The mining claim would have to contain information that the firm has physically visited the proposed mining site and set identifying markers establishing the boundaries of the claim and that it has the technical, managerial and financial resources needed to work the claim.  If the International Lunar Decade successfully develops a comprehensive database of lunar resources, then specific mining claims could be made available to qualified parties through an auction process where initial payment would be made by the claimant to secure the mining claim for a period during which they could establish their mining operation or business to exploit a locational resource for touristic or other purposes where specific locations determine the value of the resource.

While laboratory scale experiments of lunar resource recovery have been conducted under NASA or other space agency orders, no commercial scale technology has been developed since thus far exploitation of lunar resources has not been considered feasible.  To fulfill the requirements of effectively exploiting lunar resources specific technologies need to be developed.  There are many historical examples of the development of large scale technologies including the Apollo Program itself.  However, these historical programs did not confront the need to develop technologies across a broad frontier of needs such as presented by the industrial development of the Moon.  Not only is there a need to consider technologies for the mining and processing of numerous kinds of materials in an alien setting, the provision of habitat to people living and working on the Moon for heretofore inexperienced durations of time requires new technologies to be developed.  Closed-cycle ecosystem engineering is a discipline that has yet to emerge.  Such technologies have only been developed in experimental settings such as Biosphere 2 (see – http://en.wikipedia.org/wiki/Biosphere_2).  

To develop the full range of technologies likely to be required for the industrial development of the Moon a systematic process is required that encourages the development of key enabling technologies and encourages private firms to commercially develop products using these technologies.  In many cases such technologies will also have application to problems and markets on the Earth.  Technology transfer processes will need to be encouraged to stimulate alternative, innovative uses of the R&D such that maximum benefit can be derived from the investments made in technology development.  The European Union’s Horizon 2020 science and technology management and funding program (see – http://ec.europa.eu/programmes/horizon2020/ ) encourages research and the development of competitive products for a future environment whose parameters cannot be accurately forecast.  The LIR may need to include technology development elements analogous to the EU’s Horizon 2020 program within a long range strategic development plan.

Addressing negative perceptions of the Treaty

Opponents of the Moon Treaty complain that the Moon Treaty imposes taxes on the businesses seeking to mine the Moon to benefit undeserving developing nations that have done nothing to further space travel, to explore the Moon or to develop technologies for the exploitation of lunar resources.  It should be noted that there is no mention in the Treaty of a tax to be paid to developing countries.  The Moon Treaty calls for equitable sharing of the benefits in Article 11., par. 7. (d).  Also in Article 4. Par. 1.:

The exploration and use of the moon shall be the province of all mankind and shall be carried out for the benefit and in the interests of all countries, irrespective of their degree of economic or scientific development. Due regard shall be paid to the interests of present and future generations as well as to the need to promote higher standards of living and conditions of economic and social progress and development in accordance with the Charter of the United Nations.

Benefits can only result from exploitation of the lunar resources if the parties that invest to exploit the resources can receive sufficient benefits to justify the investment, particularly bearing in mind the high risks involved in operating on the alien environment of the Moon.  Article 11., par. 7. (a),(b), and (c) make clear that exploitation of lunar resources needs to be orderly, rational and conducted in a way that expands opportunity.  If the benefits are relatively limited, such that the investor can justify the investment only if very little is shared with other parties it may still be in the interests of all mankind that at least the development has taken place and that the global economy has been stimulated in the process through a few jobs and the infusion of additional new technology.  If the wealth generating opportunity is large, providing for an equitable sharing of the benefits should not discourage the recovery of the resources insofar as if there is no development there can be no benefit to anyone.

Another common criticism of the Moon Treaty stemming from the reference to the Heritage of Mankind doctrine is that it will inevitably lead to a massive UN bureaucracy that not only takes the hard earned benefits from those that developed the requisite technologies and took the risks, but that also stunts opportunities with unnecessary red tape.  The Moon Treaty does not require such a bureaucracy nor does it demand that those that bore the risks and developed the technologies give-up their wealth.  There is no inherent requirement in the Moon Treaty that demands unnecessary bureaucracy and red tape.  The international regime can be designed to minimize bureaucratic impediments.  Numerous examples exist such as Singapore where government reforms have produced a business environment conducive to business.  The international regime can be designed on such principles yet follow the requirements specified in Article 11, par. 7. (a) “The orderly and safe development of the natural resources of the moon” and 7. (b) “The rational management of those resources”.

Possible implementation, sequence and timing

Article 18. of the Moon Treaty provides for a process whereby one third of the States Parties can request that the Secretary General of the UN convene a conference to consider revisions to the Treaty including specification of the international regime.  Since the Moon Treaty has been ratified by only 15 countries the significance of the international regime can be broadened by involving space-faring powers that have not yet ratified the Treaty with a view that if the international regime that is developed is effective, then these spacefaring countries, including the US, would have no reason to not ratify or accede to the Treaty.  If the result does not fully satisfy the requirements or political realities of the US, it could still be positioned to participate within the limits of its interests.

At this time as the possibility of exploitation of the resources of the Moon becomes increasingly feasible there is a golden moment for either the US or the EU or both in partnership to exercise space leadership and to call for an International Lunar Decade in the G20 Summit in Brisbane, Australia November 15-16, 2014.   The details of the implementation of the International Lunar Decade, including the specifications of the international regime for the exploitation of the resources of the Moon could be developed for presentation to the G20 Summit that is planned to take place in Turkey in 2015.   The development of the Moon is an economic issue of great consequence to the entire world.  Since the G20 has emerged as the primary summit for the discussion of economic policy it is appropriate that this matter be considered there.

Conclusions

The Moon Treaty remains a potentially effective mechanism for the development of an international regime for the exploitation of the resources of the Moon providing a mechanism for the equitable sharing of the benefits between those nations that invested, took risks and developed the means to reach the Moon and to develop capabilities for exploiting the natural resources that are there, and those nations that historically did not do so.  Since many private and governmental missions are now planned to go to the Moon from an increasing number of countries with the intent of studying the resources of the Moon and their potential exploitation it is now becoming necessary to address the development of the required international regime.  While some are opposed to the Moon Treaty most are indifferent because mining the Moon has not been a topic of real concern.  Before the Moon Treaty is thrown out as a historical relic, it needs to be reassessed, particularly since technological developments can emerge extremely fast.  The absence of an international regime that reflects the interests of the US could put the US at a significant disadvantage in the coming decades in space.  While the US is not a ratifying power to the Moon Treaty, the US can exercise space leadership and call for the International Lunar Decade and for the development of the necessary international regime for the Moon.

Vid Beldavs is a futurist whose space advocacy started as an early member of the L5 Society in the mid 1970s and in 1977 developed and taught “Space Industrialization and National Priorities” at Coe College on a developmental leave from Cummins, Inc, where he served as business trends advisor (corporate futurist). He is a Collaborative Partner with Space Technology and Science Group Oy (STSG) based in Helsinki, Finland that is developing affordable space-based solutions for governments and industry in emerging countries. See – http://www.spacetsg.com. Vid also serves as Commercialization Strategist for the Photonics Center in Riga, Latvia. Vid can be reached at vidbeldavs@gmail.com

 

 

Bibliography

 

Badescu, Viorel, ed. 2012 Moon: Prospective Energy and Material Resources, Springer

Beldavs, Vidvuds 2013 “The Asteroid Mining Bank”, The Space Review, http://www.thespacereview.com/article/2226/1

Beldavs, Vidvuds 2013 “How to form the Lunar Development Corporation to implement the Moon Treaty”, The Space Review  http://www.thespacereview.com/article/2416/1

Listner, Michael 2011 “The Moon Treaty: failed international law or waiting in the shadows?”, The Space Review, retrieved 2013-12-15 from http://www.thespacereview.com/article/1954/1

Ostrom, Elinor 2009 “Beyond markets and states: Polycentric governance of complex economic systems”, Nobel prize lecture retrieved 2013-12-30 from http://www.nobelprize.org/nobel_prizes/economic-sciences/laureates/2009/ostrom-lecture.html

Peterson, M. J., 2006 International Regimes for the Final Frontier, SUNY Press

Shrunk, David, Sharpe, Burton, Cooper, Bonnie and Thangavelu, Madhu 2008 The Moon: Resources, Future Development, and Settlement (Second Edition), Springer

Spudis, Paul  2005 “Why We’re Going Back to the Moon”, Washington Post, retrieved 2013-12-30 from http://www.washingtonpost.com/wp-dyn/content/article/2005/12/26/AR2005122600648.html

Spudis, Paul  2007 “A Moon Full of Opportunity”, The Space Review retrieved 2013-12-31 from http://www.thespacereview.com/article/791/1

Spudis, Paul 2011 “Lunar Resources: Unlocking the Potential”, Ad Astra, retrievwed 2014-01-01 from http://www.nss.org/adastra/volume23/lunarresources.html  

Spudis, Paul 2013 „Mining the Moon: Securing the Future”, retrieved 2014-01-01 from http://blogs.airspacemag.com/moon/2013/12/mining-the-moon-fueling-the-future/

Wilson, James R. 2011 “Regulation of the Outer Space Environment Through International Accord: The 1979 Moon Treaty”, Fordham Environmental Law Review, Volume 2, Issue 2

United Nations 1979 “Agreement Governing the Activities of States on the Moon and Other Celestial Bodies retrieved 2013-12-30 from http://www.oosa.unvienna.org/oosa/en/SpaceLaw/gares/html/gares_34_0068.html

 

Steps to form the Lunar Development Corporation to implement the Moon Treaty

The lack of an internationally agreed to regime for the commercial development of the Moon and other celestial bodies is arguably the most significant barrier to more rapid commercial development beyond LEO and GEO.  Near-Earth services are structured to meet direct Earth-based needs and fit relatively easily within established commercial practices, and definitions of ownership and property rights.  Very little business would be done in a place without property rights and rules of doing business.  Much of wealth in modern times results from intellectual property rights.  Without effective patenting systems innovation would stop.  Space is an environment where even the possibility of a claim to resources does not formally exist.  Perhaps this is why companies are being formed to mine the asteroids, where the entire resource can be captured, rather than the Moon, where ownership is by definition of the Moon Treaty the property of all mankind.  The California gold rush that got underway with little government structure would soon have been a bust without a system of claims.  A regime for the establishment of claims appears to be necessary even for asteroid resources due to the likelihood of disputes that will increase rapidly in response to competitive pressures.

Many have pointed to the need for an international regime to enable commercial space development.  The Moon Treaty (1978) was a serious attempt by the world community to address the need for an agreed to international regime for space resources based on agreements reached earlier with the Law of the Sea and the concept of Common Heritage of All Mankind.  The Moon Treaty was negotiated in the context of the North-South divide marked by the poverty of developing countries that had votes in the UN and the increasing power of multinational corporations to control economic resources.  Space advocacy constituencies in the US saw the Moon Treaty as a power-grab by poor developing countries to claim space resources through the power of UN bureaucracies that they did not have the technical means to reach on their own.

The US did not sign and ratify the Moon Treaty and neither have any of the major space-faring powers.  However, the Moon Treaty has been signed and ratified by Australia, Austria, Belgium, Chile, Kazakhstan, Lebanon, Mexico, Morocco, Netherlands, Pakistan, Peru, Philippines, Saudi Arabia, Turkey, and Uruguay.  France, Guatemala, India and Romania have signed the Treaty, but have not yet ratified it. Quoting from Michael Listner’s article “The Moon Treaty: it isn’t dead yet” http://www.thespacereview.com/article/2047/1

Turkey’s accession to the Moon Treaty will give the accord strength not so much in terms of individual political strength, but through political strength in numbers. As those numbers grow, the “Big Three” could find that their influence as non-parties of the Moon Treaty will be challenged by a chorus of many smaller nations who are parties.

 It is noteworthy that three members of the European Union have signed and ratified the Treaty while an additional two EU countries have signed opening the possibility for the entire EU to agree to the Treaty to enhance and accelerate opportunities for space development of member states as well as to enhance the large scale developmental assistance programs of the EU towards African and other developing nations.

Now  in late 2013 China, India and other countries that were poor and without space rockets in the 1970s have programs to explore the Moon and the rockets to get there.  China’s  Chang’e 3 lander is slated to land on the Moon on December 14, 2013.  Russia has an ambitious Moon Base program and the EU, Japan, India and Korea have programs directed at lunar resources.  The US has no serious Moon directed program in its forward plan.  Unless there is a dramatic shift in US space policy increasingly the US will be trailing China, the EU and others in Moon exploration and commercialization in coming years.  Even the entrepreneurial initiative of US firms represented by the Google Lunar X-Prize is unlikely to meet GLXP goals by 2015 and lesser objectives are being substituted, but programs of China, India, Russia and the EU appear to be expanding.

Exploration of the Moon by China, Russia and others, is being planned in a very different spirit from the NASA missions of the 1960 – 2000 timeframe that were scientific in nature.  Water and other valuable resources have been confirmed on the Moon.  New programs increasingly have a focus on potential commercial and strategic exploitation.  The Moon is the greatest mineral find in human history.  Astronomically speaking the Moon is nearby, gravity is low, it has vacuum and very abundant materials from which things can be built that people need in space – solar power arrays, habitats, electronics, and soil and water for growing food and producing industrial chemicals.

Many companies have been formed to exploit lunar resources and many more are on the drawing boards.  However, they all assume that a miracle of some kind will allow them to set up and start operations undisturbed by the dozens of other groups readying to do the same. This adds urgency to the lack of an international regime for commercial development of the Moon.

What are the options?

  • Simply go to the Moon and start mining water or whatever is in your business plan and hope no one else sends robots that can mine better and faster.  This is unlikely.  If there is great wealth to develop there is no reason for the technically superior competitor to wait his turn.
  • Wait for the UN to address the issue on its schedule and on its terms.  Renegotiating the Moon Treaty will take too long.  Whoever gets to the Moon first with mining technology may emerge in the catbird seat.  With the US looking increasingly like a space laggard, this may become a very serious issue, notwithstanding the great work done earlier by NASA and being done by GLXP contenders.
  • Try a better, simpler way.

The better, simpler way

The better, simpler way is to recognize the Moon Treaty for what it is – a rough framework that can be adapted to meet the requirements of commercial space development in a manner that can fit the priorities not only of developing nations, but also of the leading space faring powers – the US, Russia, China and the EU.

Here is one way how it can be done.  Form the Lunar Development Corporation (LDC) with a mission to implement the Moon Treaty in a way that stimulates rapid commercial development of the Moon.  The mere existence of the LDC would multiply the value of shares of all GLXP contenders and all other commercial space ventures with ambitions beyond LEO.  As LDC takes on increasingly significant roles the market value of commercial space ventures will increase, so it will make sense for long term investors to invest to increase the capabilities of LDC to simultaneously improve the prospects for their other commercial space investments.

LDC can be structured as an entity with part of its capital from private sources and the rest from countries that have ratified the Moon Treaty.  The Moon Treaty is clearly in force only for the countries that have ratified the Treaty, but as Michael Lister points out in his article “The Moon Treaty is not Dead” the Treaty has not been tested in court, but each additional ratifying country increases the strength of the Treaty as an internationally legally binding act.  Countries that have ratified the treaty include Australia, Austria, Belgium, Chile, Kazakhstan, Lebanon, Mexico, Morocco, Netherlands, Pakistan, Peru, Philippines, Saudi Arabia, Turkey, and Uruguay.  France, Guatemala, India and Romania have signed but not ratified it.  The governing Board of LDC can be selected based on the balanced interests of ratifying states and private investors.  Perhaps initially, the governing board could include representatives from all of the countries that have ratified the Moon Treaty as of the date of the formal organization of LDC with other later members joining and gaining Board seating based on their capital contribution or other criteria as appropriate.  A second body with veto powers based on majority vote could possibly be structured to include representatives of all member countries.  This structure would encourage private investors to take an ownership stake in LDC but also encourage countries to buy-in so that they can have a seat at the table where decisions are made about space commercial development policies.

Initially, LDC functions could include the following:

  • Develop and operate the Moon business incubator(s).  Services such incubators could provide include electrical power, water and atmosphere, repair facilities for common equipment, habitat and workspace for incubator tenants – most likely a minimal staff not to exceed a prescribed number.  For sake of discussion assume five people.  Power could be provided at a nominal cost in the startup period rising to full pricing over a period of time, again assume five years for sake of discussion.  Only companies that have been chartered in countries that have ratified the Moon Treaty could become tenants in the Moon business incubator(s).  Countries could financially sponsor companies chartered within their territory to become members of the Moon business incubator.  Over time the services provided through the business incubator(s) could become utility services to companies or research institutes or tourist facilities operating on the Moon.
  • Develop the guidelines, policies and mechanisms for establishing resource claims on the Moon and for dispute resolution among all claimants.  Only companies chartered in countries that have ratified the Moon Treaty could file legitimate claims to resources on the Moon.
  • Form the Lunar Claims Office as a function of LDC to implement the resource claims and real property policies established by LDC.
  • Establish an Arbitration Office to arbitrate among businesses legitimately operating on the Moon to further their commercial interests.
  • Develop the guidelines, policies and mechanisms for determining royalty payments to LDC from utilization of the Moon and its resources for commercial benefit to firms legitimately operating on the Moon.
  • Establish the Fund for Space Development whose revenues will initially come from investments by firms and by country members of LDC by virtue of the ratification of the Moon Treaty.  After revenues begin to be generated by companies operating on the Moon under the structure of LDC the royalty payments to LDC will comprise an increasing share of the Fund for Space Development.
  • Develop the guidelines, policies and mechanisms for allocating Fund for Space development monies to the operation of LDC and its functions such as the Moon Business Incubator(s) as well as furthering the space development interests of all signatories to the Moon Treaty.

Possible steps to form and fully realize the potential of LDC

Step One.  Organizational meeting to form LDC.  Invite space entrepreneurs that can bring start-up funds such as Esther Dyson, John Cameron, Buzz Aldrin, Elon Musk, and others such as a visionary Australian mining company, or Austrian, Belgian, Turkish, Saudi Arabian or other signatory member entrepreneurs.

Step two.  Form LDC as a public – private partnership with private capital and funding from member countries with governance shared between Moon Treaty ratifying country members and space entrepreneur investors.

Step three.  Invite Australia and other Moon Treaty ratifying countries to join LDC.  Favorable terms could be offered to these early members.  LDC may need to be chartered in Australia if these steps are coordinated with the timing of the G20 Summit in Australia in 2014.

Step four.  Conferences and task force meetings to develop elements of LDC operations with input from professionals and technical specialists with expert knowledge about space business conditions and other critical knowledge areas.  Funding would be need for this.

Step five.  Presentation of LDC and its potential to the Australia G20 on November 15-16, 2014 in Brisbane, Australia.  This potential could be presented in scenarios covering business as usual to large-scale, lunar development as a global priority.  Australia as a signatory of the Moon Treaty together with Turkey, France, India, Saudi Arabia, Mexico could propose that the G20 commission a feasibility study of a large-scale, international space development program to address the global challenges of climate change, resource constraints and jobs with a focus on the LDC as the mechanism to manage the lunar development portion of the program. This feasibility study commissioned by the Australia G20 could be reported out at the Summit Conference of the Turkey G20 in 2015.  Note that Turkey has ratified the Moon Treaty.   The proposed feasibility study would address how the large-scale investments in space development can address the global grand challenges and present an action plan for implementation through 2050.

Vid Beldavs is a futurist whose space advocacy started as an early member of the L5 Society in the mid 1970s and in 1977 developed and taught “Space Industrialization and National Priorities” at Coe College on a developmental leave from Cummins, Inc, where he served as business trends adviser (corporate futurist).   He is a consultant to Space Technology and Science Group Oy (STSG) based in Helsinki, Finland that is developing affordable space-based solutions for governments and industry in emerging countries.  See – www.spacetsg.com.  Vid also serves as Commercialization Strategist for the Photonics Center in Riga, Latvia.  Vid can be reached via e-mail – vidbeldavs@gmail.com.

 

Viedās specializācijas un Latvijas attīstība

Viedās specializācijas  un Latvijas attīstība

Innovation is the ability of individuals, companies and entire

nations to continuously create their desired future

John Kao, Innovation Nation (2007)

Saturs

Zināšanas vērtības pārvaldība, inovācijas veicināšana un pakāpināta produktivitāte

Tirgus iespējas viedās specializācijas izvēlē

Viedās specializācijas no EK skatiena

Tālredzības („foresight”) nepieciešamība

Latvijas viedās specializācijas

Pielikumi

  1. Salīdzinājumi ar Igauniju un Lietuvu
  2. Fotonika, kvantu zinātnes un kvantu tehnoloģijas, kā Latvijas viedā specializācija

Zināšanas vērtības pārvaldība, inovācijas veicināšana un pakāpināta produktivitāte

Zināšana ir pamats inovācijai.  Zināšanas vērtības pārvaldība („knowledge asset management”) var veicināt pakāpinātu inovāciju.  Efektīva zināšanas vērtības pārvaldība prasa piemērotu stratēģiju un politiku.  Zināšana ir daudzpusīga un daudzveidīga.  Katrai valstij un katrai firmai un organizācijai ir sava zināšanas kultūra. Inovācija visbiežāk rodas tad, ka cilvēki ar dažādiem zināšanas veidiem sadarbojās lai sasniegt kopīgus mērķus.  Zināšanas pārvaldības loma ir saskaņot šo process tā lai katra nepieciešamā forma ar zināšanu tiek iesaistīta konceptu radīšanā un produktu realizācijā.  Organizācijas vai inovācijas ekosistēmas kas var apvienot nepieciešamo dažādību sadarbības procesos būs novatoriskāki.  Silicija Ieleja ir inovācijas ekosistēma, kas apvieno bagātu dažādību ar zināšanas veidiem un ar to ir radīts sevišķi augsts inovācijas līmenis.  Inovācijas ekosistēmas var veidot ap universitātēm, kur pastāv organizēta zināšanas veidu dažādība. Lielas firmas parasti var tikai daļēji iemiesot nepieciešamo zināšanas dažādību, un ar to inovācija bieži ir jāmeklē mazās zinātnes – bāzētās firmās, kas savu potenci vislabāk var sasniegt inovācijas ekosistēmās.

Ir zināšana par tirgu un klientu prasībām, ko var iegūt galvenokārt ar tiešu kontaktu ar klientiem un problēmām, kas klientiem jārisina.  Ir citas zināšanas formas, kas ir saistītas ar zinātni kā tādu.  Ir milzu atšķirības starp teorētiķiem, laboratorijas pētniekiem, un inženieru zinātniekiem, kas veido aparatūru un iekārtas pētniecībai.  Produkta dizains ir cita forma ar zināšanu, kas apvieno saprašanu par tirgu un klientu vajadzībām un tehniskām produktu iespējām.  Vel cita zināšanas forma darās ar tehniskajiem jautājumiem, kas ir, saistīti ar produkta konstrukciju, un vel ir citas zināšanas formas, kas ir saistītas ar ražošanu, izejmateriālu ieguvi un piegādi un ražojumu transportu uz vairumtirdzniecību un eventuāli uz gala pircējiem.  Visā šajā plašā zināšanas lokā var rasties idejas par jauniem produktiem vai produkta uzlabojumiem, vai produkta ražošanas efektivitātes kāpināšanu un cenojuma samazināšanu.  Inovācijas tempi paātrinās ar pakāpinātu komunikāciju starp produkta dzīves cikla aģentiem.  Inovācijas politikas loma ir pakāpināt starp aģentu komunikāciju specifiski, kur tas attiecās un zināšanu par tirgus vajadzībām, no vienas puses, un tehnoloģiskajām iespējām no otras puses.  Viedā specializācija rodas no apstākļiem, kur valstī ir izveidojusies izcila zināšana specifiskās, kopsaistītās zinātnes un tehnoloģijas jomās, kas ir apvienojama ar piemēroto ražošanas tehnoloģijām un tirgus izpratni.  Bez izcilas zināšanas, nav iespējama inovācija, kas var veidot konkurējošus produktus.

Maza valsts vai reģions var būt izcila tikai dažās jomās.  Tātad vieda valsts inovācijas stratēģija jāveido uz mazu skaitu ar jomām, kur valsts veido izcilu zināšanu – vai tas būtu zinātnē, vai par tirgu, vai ražošanu, vai par dabas bagātību.  Līdztekus zināšanas izcilībai inovācijai ir nepieciešama zināšanas veidu dažādība.  Mazā valstij ir grūti uzturēt nepieciešamo zināšanas dažādību.  Valsts inovācijas stratēģijai ir jāveido zināšanas pārvaldība, tai lai tās izmeklētām viedām specializācijas jomās novatoriem būtu viegli pieejama nepieciešamā zināšanas dažādība, saprātīgs atbalsts un nepieciešami resursi, lai inovāciju laicīgi īstenot.

vieda spec

 

Kā mērīt zināšanas izcilību, dažādību, un pārvaldību?

Stīva Džobss zināšana saredzēja produkta iespējas, kas radīja vairākus tirgus – personīgo datoru, viedo tālruni, planšetdatoru un citus.  Džobss izcilība izcēlās produktos, kas izveidoja tirgus un firmu un tās piegādātājus.  Džobsam nebija ne augstākie grādi, ne citēti raksti zinātniskā literatūrā.  Džobss izcilību noteica tirgus un investori.  Ja Latvijai būtu savs Stīvs Džobbs, Latvijas ekonomikas izrāviens izcelties ar vienu antrepreniera izcilām spējām.  Valsts politiku nevar veidot ap iespēju, ka var izcelties pasaules mēroga novators.  Džobbs izcilību saredzēja investori, bet Vāzniaka („Wozniak) elektroniskais dizains bija nepieciešams, lai Džobbsa produkta vīzija, kļūtu reāla un saprotama investoriem.  Aiz Džobbs un Vāzniaku stāvēja neskaitāmi zinātnieki un inženieri, kas izveidoja bagāto zināšanu, kas deva iespēju izveidot pirmo personīgo datoru.  Džobbs inovāciju arī veicināja garāžas gaisotne, mazs apjoms, vide kur dārga un liela aparatūra neiederējās.  Neviens inženieris no vadošās firmas IBM būtu varējis izgudrot Apple datoru, lai gan tehniskās spējas tam noteikti būtu bijušas izcilākās.  IBM radīja un ražoja datorus un informācijas sistēmas lielām firmām un valdībām.  IBM zināšana bija pamatota uz lielu organizāciju vajadzībām ne uz personīgo lietotāju un tā individuālajām vajadzībām.

Zināšanas izcilības mērauklas jāpielāgo pie zināšanas jomu.

Zināšanas izcilības mērauklas ar, ko varētu mērīt Latvijai piemērotos viedās specializācijas variantus ir dažādi.  Publiski atbalstītā pētniecība var uzrādīt publikāciju skaitu, bet privātā pētniecība parasti neved uz publikācijām.  Tātad publikāciju un citējumu skaits var būt maznozīmīgs faktors vērtējot to, kā faktoru viedās specializācijas izvēlē. 

Teorētiskā un eksperimentālā zinātnē publikāciju biežums indeksētā zinātnes literatūrā, citēšanas biežums, balvas, atbalstīto projektu skaits un naudas vērtība, konferences piedalīšanas biežums, Izglītības līmenis, un citi parametri būtu svarīgi. Eksperimentālā zinātnē patenti uzņemti lielāku nozīmi.  Lietišķā zinātnē patenti varētu uzņemt galveno nozīmi, kas izteikt kaut ko par spējīgumu specifiskā jomā, kas ir iekļauta viedā specialitātē.  Ražošanas, tirgus, finansēšanas un citas zināšanas jomas, kas varētu būt svarīgas, lai veicinātu inovāciju specifiskā viedās specializācijas jomā ir mērojami atšķirīgi.  Tur vislabākā mēraukla varētu būt veiksme tirgū, ja tā ir uzrādama.

Ar zināšanas izcilību nepietiek un nepieciešams ir pietiekama zināšanas dažādība.  Zināšanas dažādību var mērot ar cik institūta darbinieki ir rekrutēti no citām organizācijām, ideāli no ārzemēm vel labāk no institūtiem ar sevišķu izcilību.  Lai veicinātu inovāciju, arī ir svarīgi, ka var nodrošināt, ka zinātniekiem ir mijiedarbība ar uzņēmējiem vai viņi paši ir strādājuši firmās ar tiešu kontaktu ar tirgus vajadzībām.  Jauna, interesanta tehnoloģija maz ko nozīmē, ja tā neatbilst tirgus prasībām.

Zināšanas joma Mērauklas
Teorētiskā zinātne Izglītības līmenis, publikāciju biežums indeksētā zinātnes literatūrā, citēšanas biežums, balvas, atbalstīto projektu skaits un naudas vērtība, konferences piedalīšanas biežums,
Eksperimentālā zinātne Izglītības līmenis, publikāciju biežums indeksētā zinātnes literatūrā, citēšanas biežums, balvas, atbalstīto projektu skaits un naudas vērtība, konferences piedalīšanas biežums,
Lietišķās zinātnes Patenti, izglītības līmenis, publikāciju biežums indeksētā zinātnes literatūrā, citēšanas biežums, balvas, atbalstīto projektu skaits un naudas vērtība, konferences piedalīšanas biežums
Tirgus zināšanu Inovācijas un uzņēmējdarbības sekmes
Konstruktora zināšana Inovācijas un uzņēmējdarbības sekmes
Finansēšanas zināšana Inovācijas un uzņēmējdarbības sekmes
Valodas zināšana Inovācijas un uzņēmējdarbības sekmes
Kontaktu, ekspertu zināšana Inovācijas un uzņēmējdarbības sekmes
Zināšanas vērtēšanas zināšana Inovācijas un uzņēmējdarbības sekmes

 

 

Tirgus iespējas viedās specializācijas izvēlē

Viedā specializācija valstij vai reģionam, ir saimnieciska darbība, kas izceļas no zināšanas, kas ir saistīta ar tirgu ar paredzamu augošu atdevi investīcijai un lielu īpatsvaru valsts ekonomikā. 

Galvenais noteicējs viedās specializācijas izvēlē ir, ka investīcija zināšanā specifiskā jomā ved uz pakāpinātu bagātību valstī.  Tas nosaka vai būs iespējams visiem valstij nodrošināt pieņemamu labklājības standartu, vai tas ir frizieris, vai baņķieris, vai lauksaimnieks, vai zinātnieks vai ministrs.  Frizieris nabadzīgā Bangladešā dara tādu pašu darbu, kā frizieris Londonā, bet Londonā frizierim ir iespēja pelnīt nesamērīgi vairāk par to pašu darbu.  Ja Anglijā nebūtu ražošana un cita ekonomiskā aktivitāte ar augošu atdevi, tad nebūt pamats frizierim Londonā maksāt vairāk.  Deindustrializācija, kādu piedzīvoja Latvija un citas Austrumeiropas valstis, izraisīja periodu, kur frizierim Latvijā nebija iespējams maksāt Eiropas līmeņu algu.  Viedā specializācija nav tikai lai realizēt ekonomikas iespējas, bet arī novērst draudu, ka Eiropa un Latvija zaudēt konkurētspēju.

Bagātību izraisa investīcija ar augošu atdevi.   Plaši pazīstamie antreprenieri kā Edisons, Fords, Stīvs Džobss („Steve Jobs”), un neskaitām daudz citi dod spilgtu piemēru par šo iespēju.  Džobss iesāka firmu Apple 1976. gadā vecāku garāžā ar draugu ar $1,200 sākuma kapitālu.   Tagad tā ir viena no vērtīgākām firmām pasaulē. 

Visa diskusija par inovāciju un viedām specialitātēm ir faktiski par to, kā Latvija var vairot bagātību un kļūt par vienu no Eiropas turīgām valstīm.  Ēriks Reinerts apskata rūpnieciskās ražošanas lomu bagātības veidošanā savā grāmatā “Kā bagātas valstis kļuva bagātas: Un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas”.  Reinerta skatienā bagātību veicina produkta ražošana, kas ir tehnoloģijas mācīšanas līknes iesākumā, kad produktam ir augsta pievienota vērtība.  Kad produkts kļūst par vienkāršu preci („commodity”) tas konkurē ar cenu un dod maz peļņu.  Inovācija arī var veicināt produktivitāti, ražot lētāk un ātrāk, un tā palielinot peļņu.  Inovācija marketingā var paplašināt tirgu.   Viedās specializācijas ir mēģinājums veidot valsts fokuss uz prioritāriem virzieniem un ar to radīt zināšanas izcilību, un nepieciešamo zināšanas dažādību un zināšanas pārvaldību no kā var rasties inovācijas, ar augošu atdevi, ekonomikas svarīgās jomās. 

Viedās specializācijas var dot valstij nepieciešamo fokuss jomās ar izcilām iespējām, bet šāds fokuss pats par sevi nevar radīt inovāciju.  Inovācija jāveicina ar vairākiem instrumentiem – daži no kuriem ir valsts līmenī, citi ir firmas vai pētniecības institūta līmenī, kur gan arī lielu lomu var spēlēt laba valsts politika. 

  • Efektīva komunikācija un sadarbība starp pētniecību, tehnoloģijas attīstību un produkta dizainu, produkta attīstību un ražošanu.  Ne tikai Latvijā, bet jeb kur pasaulē ir zināšana kas var produktu iztaisīt pilnīgāku tirgus prasībām.  Vieda specializācija ir māka vajadzīgo zināšanu atrast un izmantot.
  • Riska kapitāla pieejamība ar tās zināšanu par projekta attīstību un tirgus iespējām un attiecībām
  • Klasteri kas veicina zināšanas pārvaldību ar daudzslāņainu sazināšanos starp reģiona firmām, pētniecības centriem, izglītības iestādēm un citām valsts aģentūrām.  Klastera firmas bieži konkurē viens ar otru, bet tām ir kopējas intereses: stipra piemērota izglītība, kas izglīto vajadzīgos speciālistus; un rosīga pētniecība, kas var risināt tehniskos jautājumus, kas ir saistīti ar produktu dizainu, attīstību, ražošanu un ieviešanu tirgū.  Klastera firmām arī ir interese, ka, valsts un pašvaldības piekopj saprātīgu atbalsta politiku, kas ņem vērā specifiku par zināšanas jomu un tirgus īpatnībām, kuros klastera firmas konkurē.

Dilstoša un augoša atdeve un inovācija

Saimnieciskai darbībai var būt liels īpatsvars ekonomikā, bet ja ir dilstoša atdeve investīcijām tajā jomā, tad tā būtu nepareiza stratēģija un neatbilst viedai specializācijai.  Varam paredzēt, ka investīcija naftu ieguvei Baltijas jūrā varētu būt dilstoša atdeve, jo ES politika ir aktīva klimata maiņas kontrolē un pret pakāpinātu CO2  emisiju.   Augoša atdeve rodas no inovācijām vai tas ir produkta dizainā, vai kā produkts tiek ražots vai kā produkts vai pakalpojums tiek piedāvāts tirgum.   Produkti, kas konkurē galvenokārt ar zemu cenu, un nav citādi atšķirami no konkurentiem, nevar dot augošu atdevi.

Smart specialisation is about placing greater emphasis on innovation and having an innovation-driven development strategy in place that focuses on each region’s strength and competitive advantage. It aims at identifying factors of competitiveness and concentrating resources on key priorities. It also aims to harness regional diversity by avoiding uniformity and duplication in regional investment goals. It combines goal-setting (EU 2020, Innovation Union) with a dynamic and entrepreneurial discovery process involving key stakeholders from government, business, academia and other knowledge-creating institutions.                                                          DG Regional Policy, European Commission(2011)

 Viedas specializācijas kas pamatotas uz zināšanu un zināšanas saimniecisko izmantošanu

Tagadējās bagātās valstis izveidoja savu bagātību bāzētu uz rūpniecisku ražošanu.  Tās straujā augšupeja iesākās ar rūpniecības apvērsumu pirms 200 gadiem.   Pamats modernai ražošanai ir zinātne, tehnoloģija, inovācija un attīstība.  Bagātība neizceļas no paša ražošanu, bet no pievienotās vērtības, kas iekļauj zinātni, kā tehnoloģijas veicinātāju, produkta dizainu, ražošanas tehniku, un citus faktorus starp tiem uzņēmējdarbības vidi ieskaitot valsts likumdošanu, piegādes ķēdes , sadales sistēmu, marketingu un citus faktorus starp tiem darbinieka izglītība un veselība.  Latvijai nevajag ražošanu, kas ir pamatota uz zemām algām, bet ražošanu ar augstu pievienotu vērtību.  Tikai augsta pievienotā vērtība var dot augošu atdevi investīcijām.

Augošu atdevi arī piešķir pakāpināta produktivitāte, kas izraisās no ražošanas process maiņām, kas var rasties tīri no menedžmentu un darba iekārtojumu vai marketingu, un ne tikai no efektīvāku ražošanas tehnoloģiju.  Produkta dizains arī stipri ietekmē ne tikai tā pievilcību klientiem, bet arī var iespaidot ražošanas process, ražošanas cenu un citus faktorus starp tiem produkta izturību.

Viedās specializācijas atbild uz jautājumu, kā Latvija plāno sasniegt Eiropas dzīves standartu un samaksāt par veselību, valsts drošību, kultūras vērtību attīstību, izglītību un ES prasībām nākotnē.

Viedās specializācijas no EK skatiena

Viedā specializācija („smart specialization”) ir Eiropas Komisijas (EK) jēdziens par galvenajiem attīstības virzieniem reģiona vai valsts ekonomikas attīstības stratēģijā.  EK saredz, viedās specializācijas, kā reģionālās ekonomikas attīstības stratēģijas pamatus.  EK veicina šādu pieeju visos ES reģionos, lai veicinātu kohēzijas politikas mērķus un iesaistīt visus iespējamus spēkus, lai kopīgi risinātu izaicinājums, kas ir paredzami Eiropas nākotnē.

Viedās specializācijas ir Latvijai īpaši svarīgi, jo viedās specializācijas atslēgu vārdi nosaka, kurās jomās EK atbalstīs struktūrfonda un kohēzijas fonda investīciju Latvijas projektos, kas ir saistīti ar zinātni, tehnoloģiju un ekonomikas izaugsmes veicināšanu.  Laika posmā 2014.-2020. gadu EK paredz, ka 44% no struktūrfonda līdzekļiem ir jāatvēlē šādos projektos.  Tātad viedās specializācijas ir būtisks jautājums, Latvijas saimnieciskā politikā.

ES dižie izaicinājumi un viedās specializācijas

EK arī vēlas, ka reģiona vai valsts viedās specializācijas ir saistītas ar ES dižiem izaicinājumiem („European Union grand challenges”):

  • Veselība, demogrāfiskās pārmaiņas un labklājība;
  • Pārtikas drošības, ilgtspējīgas lauksaimniecības un mežsaimniecības, jūras un jūras un iekšzemes ūdeņu pētniecības un labu bioekonomikai;
  • Drošas, tīras un efektīvas enerģijas sistēmas;
  • Viedas, zaļas un integrētas transportu sistēmas;
  • Klimata maiņas rīcības, vides, resursu efektivitāti un izejmateriālu pieejamība;
  • Eiropa mainīgā pasaulē – ietveroša, novatoriska un domājoša;
  • Drošas sabiedrības – aizsargāt brīvību un drošību Eiropai un tās pilsoņiem.

„Key enabling technologies” loma

Plaša EK analīze rāda, ka atslēgu tehnoloģijas („key enabling technologies”  KETs), būs noteicošas ES nākotnes konkurētspējai.  Inovācija KET tehnoloģijās var būt caursitošs („disruptive”) iespaids daudzos tirgos, kur gala produkti ir iespējoti ar KET tehnoloģijām.  Viens piemērs ir grafēns, oglekļa materiāls, kura atradumam piešķīra Nobela prēmiju 2010. gadā.   Porains grafēns ir ideāls materiāls, lai veidotu super-kondensatorus („supercapacitor”), ko varētu lietot kā elektrodzinēju akumulatorus ar vairākām svarīgām īpašībām: ļoti strauja pielādēšana – zem 30 sekundēm; ļoti viegls; ļoti izturīgs – miljoniem lādēšanas-atlādēšanas cikli, nevis daži tūkstot; un ogleklis ir viens no parastākiem materiāliem zemes garozā un parasti nav videi kaitīgs. Šāda tehnoloģija mainīt auto tirgu, aviāciju, un pavērt stipri gaišāku perspektīvu saules un vēju enerģijās sistēmām. KET var izraisīt to, ka strauji noveco tagadējie konkurenti, kas tam līdz nevar turēties.  Nokia ir uzskatāms, kā piemērs no KET iespaidu uz mobilo telefona tirgu.  KET reprezentē nopietnus draudus Eiropas nākotnes labklājības iespējām.  Bet, ja ES valstīs radīs caursitošās tehnoloģijas, un spēs tās strauji ieviest tirgū, tad ES nākotne var kļūt bagātāka.  EK dos prioritāru atbalstu Horizon2020 pētniecības un attīstības projektiem, kas ir saistīti ar KET.

EK ir izveidojusi sadarbību ar Eiropas Investīciju banku (EIB) lai nodrošināt un paātrināt KET tehnoloģijas bāzēto produktu ieviešanu tirgū.  Ekonomikas vēsture rāda, ka bieži pirmie, kas iekaro tirgu arī vēlāk šo tirgu dominē.   EK-EIB sadarbības līgumu var atrast šeit – http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-13-150_en.htm.

EK paredz, ka 30% no Horizon2020 projektiem, jābūt saistītiem ar KET. 

Seko konspektīvs pārskats par KET un paredzamo tirgus prognozi.  Vairāk par EK KETS stratēģiju  var atrast http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:52012DC0341:EN:NOT

Vislielāko KET tirgus potenciālu paredz fotonikā – $480 miljardu 2015.gadā.  ES ir īpaši laba pozīcija fotonikas tirgū, un nosaka vairāk nekā 25% no globālo tirgu un tas ir saistīt ar 10% no ES ekonomiku. 

Varam sagaidīt pakāpinātas iespējas un interesi no EK Latvijas projektos, kur Latvijas viedās specializācijas piepilda ES dižos izaicinājumus un ir saistītas ar KET.  Latvijas Horizon2020 projektus varēs atsvirot („leverage”) ar ERAF un kohēzijas fondu atbalstu un ar „Stairways to Excellence” programmām.

The new ERDF proposal opens up wider opportunities for regions to support all the crucial stages of technology and product development [relating to KETS]. The scope for eligible funding includes ‘technological and applied research, pilot lines, early product validation actions, advanced manufacturing capabilities and first production’. ‘A European strategy for Key Enabling Technologies – A bridge to growth and jobs’

Vairāk informāciju par KET variet atrast:

[1] Brussels, 30.09.2009, COM(2009) 512 final: “Preparing for our future: Developing a common strategy for key enabling technologies, in the EU“; http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:52009DC0512:EN:NOT

 [2] Final report. High-level  expert goup on key enabling technologies, June 28, 2011;

[3] “Cross-sectoral analysis of the impact of international industrial policy on Key Enabling Technologies ”  http://ec.europa.eu/enterprise/sectors/ict/files/kets/ket-report_en.pdf

[4] “Exchange of good policy practices promoting the industrial uptake and deployment of Key Enabling Technologies” http://ec.europa.eu/enterprise/sectors/ict/files/kets/ex_of_practice_ket_final_report_en.pdf

[5]  study on international market distortion in the area of KETs http://ec.europa.eu/enterprise/sectors/ict/files/kets/kets_market_distortion_pdf_report_july_2013_en.pdf

 

ES inovācijas plaisa un kāpnes uz izcilību / „Innovation divide and stairways to excellence”

EK saredz inovācijas plaisu starp Somiju, Zviedriju, Vāciju un citām vecām ES valstīm un Latviju un citām jaunpieņemtām valstīm.  Rezultāti no FP7 un agrākām ietvaru programmām rāda nesamērīgi mazāk konkurentu, no jaunām ES valstīm salīdzinot ar ES līderiem.  Tā kā zinātne ir uzskatīta, kā pamats ES iespējām noturēt augstu dzīves un kultūras standartu pret sīvu konkurenci no ASV, bet it sevišķi no Ķīnas un citur Āzijā, EK 2014-2020.gada laika posmā saredz nepieciešamību politikai kas var pacelt jaunās ES valstis uz ES līmeni ZTIA. Jaunās EK programmas ieskaitot „Twinning”, „Teaming” „ERA Chairs”, paredz sadarbību kur ERAF un kohēzijas fonda investīcija varētu atsvirot projektus, kas vinnē ar paplašinātiem līdzekļiem no EK, ja, un tikai ja, valsts viedā specialitātē zinātniskais virziens ir iekļauts Latvijas viedā specialitātē.  Vairāk par inovācijas plaisu un kāpnes uz izcilību var atrast http://www.consilium.europa.eu/media/1916259/interactions_horizon_2020.ppt

EK var piešķirt „Stairways to Excellence” līdzekļus, tikai tad, ja Latvijas pētniecības virzieni, kur Latvija plāno sasniegt augstāku izcilību, ir iekļauti Latvijas viedās specialitātēs.

Tālredzības („foresight”) nepieciešamība

Viedā specializācija, kā elements no valsts ekonomikas attīstības stratēģiju, nav konstatējama bez nākotnes analīze un pamatotām prognozēm par viedas specializācijas sastāv daļām.   EK iesaka stratēģisko SWOT (Stiprumu-Vājumu-Iespēju-Draudu) analīzi veidojot inovācijas stratēģiju un viedās specializācijas.  SWOT analīzi vajag pamatot uz dziļāku izpratni par nākotnes tendencēm, ko var attīstīt ar citām tālredzības metodēm.  Viens tālredzības metodikas piemērs ir zinātnes – tehnoloģijas ceļvedis („roadmap”), kas apvieno prognozes par zinātni, tehnoloģijas attīstību un tirgu un sabiedrību vienā skatienā.  Ceļvedis apvieno dažādus zināšanas veidus.  Ceļveža process iesaista speciālistus no daudziem, atšķirīgiem redzes punktiem un ir arī veids kā veicināt zināšanas dažādības pārvaldīšanu, kas veicina inovāciju.    

Ekonomikas izaugsmes virziens, kas deva augošu atdevi pirms gadiem varbūt nākotnē nemaz nedos atdevi.  Arī var būt, ka nākotnes analīze rāda uz pilnīgi jauniem virzieniem, kam ir perspektīvs valsts ekonomikas attīstībai, kas vel nebija paredzēts.   Pagātnes analīze par pagātnes sekmēm dod ļoti nepilnīgu informāciju, par nākotnes iespējām.   Cik zinātniskie raksti ir publicēti un citēti var būt pavisam nesvarīgs faktors, ja lauka perspektīvs ir ierobežots, vai citi faktori to var pārsteigt un tam nebūt īpaša nozīme valsts ekonomikas izaugsmei.  Tamdēļ, ir ļoti svarīgi, ka Latvija pamatotu savu inovācijas stratēģiju uz nākotnes analīzi, ar „foresight” projektu kur par nākotnes plāniem un vīzijām runā un nākotni veido konkrēti ieinteresēto pušu profesionāļi.   Nākotnes analīze savieno prognozi par zinātnes attīstību un tehnoloģijas iespējām ar izpratni no globālām tendencēm, paredzamo ES politiku no dažādiem, atšķirīgiem viedokļiem sākot ar zinātniekiem, uzņēmējiem un valsts nozaru vadītājiem.   Laba rokas grāmata šādai nākotnes analīzei ir „The Handbook of Technology Foresight: Concepts and Practice”, Gheorghiou u.c., 2012.  Vērtīgus materiālus arī var atrast sekojošās vietnēs:

¾     http://www.foresight.gov.uk  

 www.h2foresight.info

http://www.regional-foresight.de/download/RelevanceofUE.pdf

http://www.apecforesight.org

http://forlearn.jrc.es

Latvijas viedās specializācijas

Ir divas jomas, kur Latvijai ir pamats viedai specializācijai no dabas.   Pirmā rodas no vietas kur Latvija atrodas starp rietumiem un austrumiem, un otrā izceļas no Latvijas dabas bagātību.

 Vēsturiski Latvijas viedās specializācijas izcēlās no tās ģeostratēģisko situāciju – ostas kas savieno rietumus ar lielās Krievijas – Eirāzijas iekšzemi.  Tirdzniecība, loģistika, transports, finansējumi, bankas, kultūra un tūrisms, un, citas saistītas jomas iederas šajā dabīgā viedā specialitātē.   Šis aspekts bija stipri attīstīts cariskā Krievijā, kad Rīga izvērsās par svarīgu tirdzniecības centru un kopā ar Ventspili un Liepāju apkalpoja plašo Krievu impērijas iekšzemi ar savu tirdzniecības kultūru, kur īpaši svarīgi bija vācieši un kontakti ar Vāciju.  Latvijas neatkarības laikā tirdzniecība ar Krieviju (PSRS) saruku uz ap 10% no kopējo tirdzniecību, bet ar PSRS okupāciju Rīga atkal kļuva par vienu no galvenajām PSRS ostām.  Ar atjaunoto neatkarību šī tranzītu – finanses centru funkcija uzņēma pakāpinātu svarīgumu. 

Latvijas dabas bagātība, tās meži, ūdeņi un lauksaimniecības zeme, veido pamatu viedai specializācijai.  Bioekonomika kļūst svarīgāka ar klimata maiņu, augošo ūdens trūkumu pasaulē un pasaules nemitīgo iedzīvotāju skaita pieaugumu.  Vadošās tendences rāda uz augošu vērtību Latvijas dabas bagātībai.   Šī bagātība ir labi jāsaimnieko, un tā ir vieda specializācija.  ES lauksaimniecības politika arī Latvijai kļūst labvēlīgāka un ir paredzama augoša atdeve („knowledge based bioeconomy”)  bioekonomikas jomā, ieskaitot ar ēdienu produktu eksportu, kur ar piesaisti Eirozonai  veidosies plašākas iespējas produktu eksportam ar augstu pievienoto vērtību. 

Ātrs pārskats par prioritāriem zinātnes virzieniem kā iespējamām viedām specializācijām

Šeit apskatu prioritārus zinātnes virzienus kā iespējamus kandidātu Latvijas viedās specializācijas izvēlei.  Galvenā kritērija ir vai ir pamats, ka šī izvēle var dot Latvijas investīcijām augošu atdevi, vai Latvijai tajā specifiskā jomā ir zināšanas izcilība, nepieciešamā zināšanas dažādība un vajadzīgā zināšanas pārvaldība, lai bagātīgi no tā izcelties inovācijas.  Sekojošie seši prioritārie zinātnes virzieni fundamentālo un lietišķo pētījumu finansēšanai 2014.-2017.gadā: ir no IZMRik_zin_priorit_011113; Ministru kabineta rīkojuma projekts „Par prioritārajiem zinātnes virzieniem 2014.–2017.gadā”

Sekojošās prioritātēs ir vairāki iztrūkumi, kā pamats Latvijas viedām stratēģijām.  Nekas nav minēts par vienu no Latvijas dabīgām viedām specialitātēm, kas izceļas no Latvijas ģeostratēģisko pozīciju starp rietumiem un Eirāzijas iekšzemi.   Tranzīts, finanses, loģistika un, tam saistītām aktivitātēm ieskaitot, tūrisms, ir liela un augoša daļa no Latvijas ekonomikas kopproduktu, ar labu perspektīvu, atkarājoties no Krievijas ilgtermiņa perspektīvu.  To nevar ignorēt, un, ja to nepiekopj, tas nespēs dot Latvijai to atdevi, kas citādāk varētu būt. No citas puses skatoties, problemātika ir Latvijas zinātnes ekselence šajā jomā. Piemēram, Zviedrijā ar līdzīgiem jautājumiem nodarbojas vesela universitāte.  Inovācija šajā jomā ir nenoliedzami svarīga. 

Viena no visatzītākajām Latvijas viedām specialitātēm ir tās mūzika.  Pasaules latviešu ekonomikas un inovācijas forumā 2013. gada vasarā Baiba Rubesa runāja, ka Latvija tieši izceļas ar savu mūziku un kultūru un minēja Dziesmusvētkus kā pasaulē unikālu pasākumu.  Bet ir daudz citas jomas, kur kultūras inovācija spēlē nozīmīgu lomu Latvijā ar noteiktu iespaidu uz Latvijas ekonomikas attīstības iespējām. Starp to kultūra izpaužas tehnoloģijā un ar video un citu tehnoloģijas veicināšanu.  Daudz no ienākumiem no kultūras rodas no filmām, TV un mūzikas raidījumiem un citiem veidiem.  EK saredz kultūru, kā iespējamu viedu specialitāti.  Kultūra Sk. – http://s3platform.jrc.ec.europa.eu/documents/10157/0/120420%20CCI%20Policy%20Handbook%20(FINAL).pdf

Apstiprinātie prioritārie zinātnes virzieni

1. Vide, klimats un enerģija – vide, ekosistēmas un bioloģiskā daudzveidība, atjaunojamo resursu izmantošana, enerģētiskā neatkarība, elektroapgādes drošuma paaugstināšanas tehnoloģijas, oglekļa mazietilpīgas  ražošanas attīstība, klimata pārmaiņu samazināšana un pielāgošanās klimata pārmaiņām. Tās ir valsts attīstībai līdzsvarā ar dabas sistēmām un iedzīvotāju dzīves kvalitātei  svarīgas   nākotnes jomas. Tajās aizvien vēl netiek ņemtas nopietni ES politikas nostādnes, pastāv birokrātiski smagnēja vadība un uzraudzība, iztrūkst augsti profesionāls konsultatīvs valsts  atbalsts un netiek stimulēta pasaulē vispārpieņemtās ISO 14000 saimes standartu ieviešana, kuri katram strādājošam rada apstākļus uzvedībai un  iniciatīvām, kuras taupa uzņēmuma vai iestādes resursus.  Minēto trūkumu pārvarēšanai šeit ir jāsāk ar profesionālu tūlītēju importu, lai radikāli paceltu pētniecības kvalitāti un attiecīgi pasniegšanas līmeni augstskolu programmās.  Tas ir nacionāli svarīgs darbs pirms valstī radīsies apstākļi kāpnēm uz ekselenci, kas ir nepieciešamais nosacījums viedo specializāciju izvēlē ES Kohēzijas politikā  Inovāciju Savienības 2020 mērķu kontekstā.   Atstaro ES ilgtspējības tēmas, bet tur nav uzsvars, likts uz augošu ekonomikas atdevi Latvijai.  Lai gan varētu rasties iespējas veicināt ekonomikas attīstību, tikpat viegli var rasties palielināti izdevumi, lai piepildītu ES prasības bez ekonomikas atdevi Latvijai.  Jautājums paceļas, kur šajā plašā jomā ir paredzami veidi, kā Latvija var izcelties?

2. Inovatīvie un uzlabotie materiāli, viedās tehnoloģijas – daudzfunkcionālie materiāli un kompozīti; nanotehnoloģijas un fotonika; informātika; informācijas un signālapstrādes tehnoloģijasŠis apvieno visas zinātnes un tehnoloģijas jomas ārpus bioloģiju un medicīnu.  Tur nekas nav teikts, kā ar šo zinātni un šīm tehnoloģijām Latvija varētu izcelties.  Valmieras stiklu šķiedra(VSS) ir vienīgais nozīmīgais Latvijas uzņēmums, kas nodarbojās ar inovatīviem materiāliem. Nanotehnoloģijā nav neviens nozīmīgs uzņēmums vel izcēlies, lai gan ir vairākas jaundibinātas firmas.  Ir zināms, ka  IT klasteris ar 33 biedriem Latvijā aktīvi darbojas no 2000 gada un pārstāvētām firmām apgrozījums pārsniedz 85 miljonu Eiro. 

Fotonikā ir 20 plus zinātnē orientēti uzņēmumi ar kopējo apgrozījumu ap 30 miljonu Eiro un ir  zinātnisko institūtu asociācija FOTONIKA-LV, Prof.Andra Ambaiņa projektu grupa un vairākas citas komandas. Tās kopsummā no ES kopējā budžeta ar FP7 projektiem ir atnesušas uz Latviju investīcijas 8 miljonu Eiro kopapjomā. Šī  darba rezultātā  to maksājumi valsts budžetā sasniedz 2 miljonus eiro, bet valsts bāzes finansējums tām ir mērāms tikai simtos tūkstošu eiro.

Kopumā šīs norises rāda, ka būtu gudri papildus  definēt Latvijā augstākās raudzes  viedās specializācijas virzienu: Fotonika, kvantu zinātnes un tehnoloģijas jo te Latvijā ir radītas  kāpnes uz ekselenci fundamentālo un lietišķo pētījumu jomā un ir mūsdienīgi pasaules tirgū gadiem ilgi konkurētspējīgi  un augoši uzņēmumi, kuru izaugsmi ar Kohēzijas un HORIZON 2020 resursiem  un nacionālo zinātnes centru atbalstu var pacelt no pašreizējā 5-19% pieauguma līdz 50% un vairāk procentiem gadā.

Fotonika var definēt, kā zinātne un tehnoloģijas, kam mērķis ir kontrolēt fotonus, t.i., gaismas kvantu daļiņas, lai piepildītu cilvēku vajadzības.   ES līmenī fotonika ir atzīta, kā atslēgas tehnoloģija („key enabling technology”), kas izceļas ar vislielākā tirgus iespēju – 480 miljardu Eiro 2015.gadā un līdz ar to vislielākās izredzes izcelties ar inovācijām.  Baltijas valsts līmenī arī Baltijas fotonikas klasteris (Baltic Photonics Cluster) jau aktīvi darbojas kopš 2011. gada ar 20 biedriem. Asociācija  FOTONIKA-LV, kuras mērķis ir izaugt  Nacionālu zinātnes centru ar ES līmeņa konkurētspēju ap sevi veido Latvijas klasteri.  Vairāk par fotoniku pievienojumā FOTONIKA.

3. Sabiedrības veselība – profilakse, diagnostika, ārstniecība, klīniskā medicīna, ārstniecības metodes un tehnoloģijas, ārstniecības līdzekļi un biomedicīnas tehnoloģijas..  Latvijas veselības sistēma ir pēdējā vietā ES (sk. - http://en.wikipedia.org/wiki/Healthcare_in_Europe).   Ir spējīgi zinātnieki, ārsti un tehnoloģi, un izcila universitāte un izcili institūti, bet cik investīciju tas prasīt no valsts, lai paceltu Latvijas līmeni tik tālu, ka Latvijai būtu nozīmīgas eksporta iespējas šajā jomā ?  Ir skaidrs, ka sabiedrības veselība prasīs stipri pakāpinātu investīciju, bet kādās specifiskās jomās ir paredzama augoša atdeve?

4. Vietējo resursu izpēte un ilgtspējīga izmantošana – zemes dzīļu, ūdens, lauksaimniecības un mežu resursu apguves un pārtikas tehnoloģijas, biotehnoloģijas..  Latvijas bagātība ar ūdeņiem, mežiem un labu lauksaimniecības zemi ir ļoti svarīgs resurss nākotnē – 50% vairāk cilvēku 2050. gadā, ūdens pieejamība krītas, un lauksaimniecības zeme sarūk globālā mērogā.  Varam gaidīt, ka pārtikas cenas celsies un arī būs plašākas iespējas inovācijai ēdienu pārstrādes rūpniecībā.   Linus un kaņepāju var arī izmantot kā rūpnieciskos līdzekļus ar plašu perspektīvu.

5. Valsts un sabiedrības ilgtspējīga attīstība – sabiedrība, pārvaldība, resursi, tautsaimniecība, demogrāfija, vide..  Inovācija svarīga, bet tai nav noteikts sakars ar ekonomikas attīstību, kur ir prognozējama augoša atdeve ar pakāpinātu investīciju.

6. Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtības.  Inovācija svarīga, bet tai nav noteikts sakars ar ekonomikas attīstību, kur ir prognozējama augoša atdeve ar pakāpinātu investīciju.  Letonika, varētu iederēt, kā daļa no kultūras un radošās rūpniecības, ko ES atzīst, kā svarīgu ekonomikas attīstības veidu.  Sk. http://s3platform.jrc.ec.europa.eu/documents/10157/0/120420%20CCI%20Policy%20Handbook%20(FINAL).pdf

Ir skaidrs, ka apstiprinātie prioritārie zinātnes virzieni paši par sevi nav pamatojums Latvijas viedās specializācijas izvēlei, kas sasaista viedo specialitāti ar kompetencēm, perspektīviem mērķtirgiem un ES prioritātēm. 

Apskatīsim Igaunijas un Lietuvas viedās specializācijas izvēles.  Sk. Pielikums A. Igaunijas un Lietuvas viedās specializācijas kā paraugi Latvijai http://s3platform.jrc.ec.europa.eu/map

 

Iespējamas Latvijas viedās specializācijas

 

Description

Capabilities

Target Markets

EU Priorities

COMMENTS

Photonics, quantum sciences  and technologies 1.Laser sciences, spectroscopy and technologies;

2. Quantum sciences and technologies;

3. Atomic, ion and molecular beam  physics  and spectroscopy;

4. Biophotonics,

5. Optoelectronics, fiber optics,

Optical coatings and sensors

4.Geodynamics;

 5. Astronomy and space science, 6. Photovoltaics, energy

 

Laser technologies,

Sensors

Medical imaging and diagnostics; Advanced computing devices;

Space industries

Security and defense industry

Lighting industry, construction

1. KETS 2. ESA Very large market potential, excellence of knowledge assets based on publications and citations, major FP7 funded projects including multi-institute project coordination.  Knowledge diversity exemplified through Baltics photonics Cluster involving business and R&D, 13 key researchers recruited from outside Latvia
Software development 1. Information and communication technologies (ICT) 2. Computer programming, consultancy and related activities Healthcare, e-government, e-education,  manufacturing and industry 1. Digital Agenda , e-Health Latvian IT cluster generates significant exports and involves R&D with business.
Forest products, material science and industry 1. Institute of Wood Chemistry,

 Silava, Institute of Solid State Physics, Forestry Dept. LLU

2. Research and development within manufacturing and industry

Manufacturing and industry

Forest products industry

 

1. KETs 2. Advanced materials , eco-innovations Strong historical exports of wood moving up the value chain, Excellence of knowledge assets relating to forest management and forest product utilization.
Innovative construction (smart house and cities), Internet of things 1. Construction industry

2. RTU, LLU, LU

1. Construction 2. Construction of buildings 1. Sustainable innovation 2. Eco-innovations 3. KETS  
Agriculture, sustainable production and food products

Aquaculture

1. Sustainable agricultural production

2. healthy food and beverages

1. Healthy foods

2. Cheeses and other high value-added food products

3. Aquaculture markets

1. Public health and security 2. Public health and well-being 3. Food security  
Ports, airports  and related transit capabilities – logistics, forwarding, transportation, finance, tourism,  and banking 1. Ports, Manufacturing and industry 2. Chemicals and chemical products 3. Business schools, well established banking system

 

1. Ocean transport, 2. Air transport, 3. Rail transport 4. Modern port facilities Tourism    
Biotechnology 1. Established research base in biotechnology products 2. Basic pharmaceutical products and pharmaceutical preparations

 

1. Manufacturing and industry 2. Basic pharmaceutical products and pharmaceutical preparations 1. KETs 2. Industrial biotechnology  
Culture, creative industries and tourism Internationally recognized cultural facilities, Rīga recognized as “Cultural Capital of Europe (2014), music traditions, , one of largest film studios in Eastern Europe, extensive development of lettonica Film, TV, music recording, festivals, touring groups    

 

 

Pielikums A. Igaunijas un Lietuvas viedās specializācijas kā paraugi Latvijai

Kaimiņvalstis ir Latvijas lielumā, ar kopīgu vēsturi, un klimatu.  Ir arī lielas atšķirības.  Latvija var mācīties no viņu veiksmēm un arī no neveiksmēm. 

Igaunija

Igaunijas viedās specializācijas pasniegtas sekojošā tabulā.  Sk. –

Description

Capabilities

Target Markets

EU Priorities

COMMENTS relevance Latvia

Software development 1. Information and communication technologies (ICT) 2. Computer programming, consultancy and related activities 1. Digital Agenda Latvia has an active software development industry, but has had no success comparable to Skype.
Use of ICT in industry (automation and robotics) 1. Information and communication technologies (ICT) 1. Manufacturing and industry 1. KETs 2. Advanced manufacturing systems Latvia has little industry that can use robotics.  However 3D printing and related technologies can fit a small country with specialized skills.
Cyber-security 1. Information and communication technologies (ICT) 2. Computer programming, consultancy and related activities 1. Digital Agenda 2. ICT trust, cyber security and network security Latvia needs specialists in this area, but it is not an area where Latvia is likely to emerge as a leader.
E-health 1. Information and communication technologies (ICT) 1. Human health and social work activities 1. Digital Agenda 2. e-Health (e.g. healthy ageing) Latvia has companies operating in this field but it seems to be more a subset of software development
Material science and industry 1. Research and development within manufacturing and industry 1. Manufacturing and industry 1. KETs 2. Advanced materials  
Innovative construction (smart house and cities) 1. Construction 1. Construction 2. Construction of buildings 1. Sustainable innovation 2. Eco-innovations  
Health-supporting food 1. Manufacturing and industry 2. Food, beverage and tobacco products 1. Human health and social work activities 1. Public health and security 2. Public health and well-being  
Chemical industry (more effective use of oil shale) 1. Manufacturing and industry 2. Chemicals and chemical products 1. Energy production and distribution 1. Sustainable innovation 2. Resource efficiency  
Biotechnology 1. Research and development within manufacturing and industry 2. Basic pharmaceutical products and pharmaceutical preparations 1. Manufacturing and industry 2. Basic pharmaceutical products and pharmaceutical preparations 1. KETs 2. Industrial biotechnology  

 

Lietuvas viedās specializācijas

 

Description

Capabilities

Target Markets

EU Priorities

COMMENT

Materials production 1. Research and development within manufacturing and industry 2. Chemicals and chemical products 1. Manufacturing and industry 2. Chemicals and chemical products 1. KETs 2. Advanced materials  
Biopharmaceuticals and health technologies 1. Research and development within manufacturing and industry 2. Basic pharmaceutical products and pharmaceutical preparations 1. Manufacturing and industry 2. Basic pharmaceutical products and pharmaceutical preparations 1. Public health and security 2. Public health and well-being  
Food technology and agricultural innovations 1. Research and development within manufacturing and industry 2. Food, beverage and tobacco products 1. Manufacturing and industry 2. Food, beverage and tobacco products  
Transport and logistics 1. Transporting and storage 1. Transporting and storage  
Electronic systems and learning 1. Information and communication technologies (ICT) 2. Computer programming, consultancy and related activities 1. Information and communication technologies (ICT) 2. Information service activities 1. Digital Agenda 2. e-Inclusion (e.g. e-Skills, e-Learning)  
Sustainable energy 1. Energy production and distribution 2. Power generation/renewable sources 1. Energy production and distribution 2. Power generation/renewable sources 1. Sustainable innovation 2. Sustainable energy and renewables  

 

 

 

 

 

Pielikums B: Fotonika,  kvantu zinātnes un kvantu tehnoloģijas, kā Latvijas viedā specializācija

Kas ir fotonika? 

Fotoniku var definēt, kā zinātne un tehnoloģijas, kam mērķis ir kontrolēt fotonus, t.i., gaismas kvantu daļiņas, lai piepildītu cilvēku vajadzības.   Gaisma ir divdabju dabas parādība, kas vienlaikus ir vilnis un korpuskulārā daļiņa.  Optika ir zinātne ar gadsimtiem ar vēsturi, kas raksturo gaismas parādības, kā gaismas viļņus.  Fotonika iekļauj agrākos atradumus par gaismu, kā viļņu parādību, bet arī iekļauj parādības, kas izceļas saprotot gaismas korpuskulāro raksturu, kam piemērs ir fotona skaitītāji, kas var izskaitīt, cik fotoni apstaro kvadrātmetru sekundē.

ES līmenī fotonika ir atzīta, kā atslēgas tehnoloģija („key enabling technology” – KET), kas izceļas ar vislielāko tirgus iespēju (480 miljardu Eiro 2015. gadā) no sešām KET tehnoloģijām.  Pēc 2015. gadu fotonikas tirgum ir paredzēta strauja izaugsme vismaz 8% gadā.  Ņemot vērā plašās tirgus iespējas un Latvijas rosīgo fotonikas uzņēmēju klasteru, un zināšanas izcilību un zināšanas dažādību fotonikas jomā Latvijā, ir pamats domāt, ka Latvijai fotonikā varētu būt lielas, ja ne vislielākās izredzes izcelties ar inovācijām. 

Fotonika un kvantu zinātne un kvantu tehnoloģijas

Zinātne, kas pēta kvantu daļiņas, ir kvantu zinātne.  Tās pamatu principi ir divdesmitās gadsimta kvanta fizikas lielie atradumi.  Kvantu tehnoloģijas ir tehnoloģijas, kas izmanto kvantu fizikas principus lai kontrolēt matēriju un gaismu kvanta līmenī cilvēku vajadzībām.  Kvanta tehnoloģijas un fotonika ir jēdzieni ar pārsedzošu un nākotnē paredzamu saplūstošu („converging”)nozīmi.

Fotonikas tirgi

Fotonikas tirgi aptver parādības no vismazāko, kur novēro dabas sīkumus, līdz tālākajām zvaigznēm dzīvā un nedzīvā dabā.  Produktu klāsts ir ļoti plašs – foto diodi, optiskā šķiedra, lāzeri, fotoelektriskās sistēmas, foto aparāti, tālskati, mikroskopi, apgaismošanas sistēmas, optiskie datori, biofotonika, ar galu tirgiem medicīnā, lauksaimniecība, rūpniecībā, autotransportā, aviācijā, komunikācijā, un citās jomās. 

Tirgus lielums un segmentu lielā dažādība rāda uz jaunu produktu plašām iespējām Latvijas uzņēmējiem, pētniekiem un izgudrotājiem.

Tirgus pārskatu no ES fotonikas platformu var atrast – http://www.photonics21.org/download/Photonics_industry_report_2013/Management_Report_-_World.pdf.   Raksturojumu par ES tirgu un tā perspektīvu var atrast – http://www.photonics21.org/download/Photonics_industry_report_2013/Management_Report_-_Europe.pdf.

EK saredz $300 miljardu pasaules fotonikas tirgu 2012. gadā un prognozē izaugsmi līdz $480 miljardiem 2015.gadā.

 

Savukārt vidējā termiņa prognoze rāda, ka specifisks “Photonic Integrated Circuit & Quantum Computing” tirgus kvantu tehnoloģiju jomā 2022, gadā sasniegs vismaz $1500 miljonu US$ apjomu

http://www.marketsandmarkets.com/pdfdownload.asp?id=881 According to a new market research report “Photonic Integrated Circuit (IC) & Quantum Computing Market (2012 – 2022): By Application (Optical Fiber Communication, Optical Fiber Sensors, Biomedical); Components (Lasers, Attenuators); Raw Materials (Silica on Silicon, Silicon on Insulator)”, the total market is expected to reach $1,547.6 million by 2022, at a CAGR of 26.3%.

 

Latvijas izcilība fotonikā, kvantu zinātnē, kvantu tehnoloģijās un kvantu datoros

Latvijā fotonika, kvantu zinātne un kvantu tehnoloģija izcilo līmeni rāda publikāciju un citējuma mērogu, FP7 projektu skaitu un sīvo ES līmeņa konkursu, projektu mērogu, un Latvijas koordinācijas lomu nozīmīgajos projektos.  It sevišķi svarīgi ir tas, ka šajā jomā Latvija uzvinnēja pirmo Eiropas Zinātnes padomes (ERC) projektu. 

¾     18 SME nodarbina 700 ar kopējo apgrozījumu € 43 miljoni apgrozījumu

¾     Vairāk nekā 30 institūti un pētniecības centri ar vairāk nekā 500 darbiniekiem ir vinnējuši 20 ietvaru grants a10M€

¾     Latvijas fotonikas publikāciju skaits –

 

Fotonikas institūti un pētniecības panākumi un izcilība Latvijā

 

Pamat un lietiškā pētniecība Latvijā Fotonikā un kvantu tehnoloģiju jomā

Institūtu un pētniecības centri, laboratorijas >12
Zinātniskie – tehniskie darbinieki ap 1 000
Kopīgais valsts finansējums 2007-2014.gada Ap 4 miljoni
ERAF līdzekļi 2007-2014.gada Ap 5 miljoni
Kopskaits FP6 (2003-2006) FP7 (2007-2014) Fotonika  + Kvantu tehnoloģija        1         +       3        8          +      6 kopskaits – 18 projekti
Kopīgā investīcija  miljoni Eiro FP6 FP7 Fotonika  + Kvantu tehnoloģija 0,212       +        0,91 4,40         +        2,66 Kopā – 8,193 miljoni

 

 

 

Liste ar sekmīgiem projektiem

FOTONIKA –LV asociētie institūti

1.  FP7-REGPOT-2011-1,   FOTONIKA-LV, reg.  Nr. 285912  Unlocking and Boosting Research Potential for Photonics  in Latvia  – Towards Effective Integration in the European Research Area  (ranked as the second among 7 projects receiving 15 points from 15)  Duration of the project – 36+6=42 months EU contribution:  3,752,997.00 €, Starting date February 1st, 2012 2. MC-IRSES International Research Staff Exchange Scheme (IRSES) Nr. 294949,  NOCTURNAL ATMOSPHERE, 76 points, reserve list Secondary photochemical reactions and technologies for active remote sensing of nocturnal atmosphere. Ar kopîgo finansçjumu 243 200 € (plânotais izpildes laiks 01.05.2012.-30.04.2016. 3. MC-IRSES International Research Staff Exchange Scheme (IRSES)  BIOSENSORS-AGRICULT.  FP7-IRSES -2012-, Nr.316177 – “DEVELOPMENT OF NANOTECHNOLOGY BASED BIOSENSORS   FOR AGRICULTURE”, Ar kopîgo finansējumu 292 600 € (plânotais izpildes laiks 01.09.2012.-31.08.2016. 4) Dr.Janis Spīgulis.The Integrated Initiative of European Laser Research Infrastructures III ,LASERLAB-EUROPE. Contr.Nr.284464, INFRA-2011-1.1.19

Quantum Computing – Dr. Andris Ambainis

FP7 projects – total value – 2,582 million –

 

  1. 1.       Quantum Algorithms and Quantum Computing (QAQC), Marie Curie IRG, 2008-2012.
  2. 2.       Quantum Computer Science (QCS), FET-Open, 2010-2013.
  3. 3.       Quantum Algorithmics (QALGO), FET-Proactive, 2013-2016.
  4. 4.       Methods for Quantum Computing (MQC), European Research Council, 2013-2018.
  5. 5.       Randomness and Quantum Entanglement (RAQUEL), FET-Open, 2013-2016.
QCS and QALGO project Coordinated by University of Latvia.

8 partners (QCS), 7 partners (QALGO). Includes leading European organizations (e.g. Cambridge University) and top researchers in the theory of quantum computing.

ERC

Uzņēmēju darbība fotonikā – Latvijā, Baltijas Valstīs, ES, klasteris, EPIC platforma

Baltijas valsts līmenī arī Baltijas fotonikas klasteris (Baltic Photonics Cluster) jau aktīvi darbojas kopš 2011. gada ar 20 biedriem. Asociācija  FOTONIKA-LV, kuras mērķis ir izaugt  Nacionālu zinātnes centru ar ES līmeņa konkurētspēju ap sevi veido Latvijas klasteri.  Vairāk par fotoniku nodalījumā FOTONIKA, sk. Lejā.

 

Kā fotonika piepilda viedās specializācijas kritērijus?

Fotonika piepilda visas viedās specialitātes kritērijus:

Latvijā ir strauji augošs fotonikas klasteris ar 18 firmām, 700 darbiniekiem, un kopējo apgrozījumu kas pārsniedz 43 miljonu.  Lielais vairums no apgrozījumu ir eksportēts uz globāliem tirgiem, Paredzamā klastera izaugsme līdz 2020.gada ir

  • o   „Business as Usual” – 43 miljoni
  • o   NAP izdodas – 65,4 miljoni
  • o   Fotonika kļūst par valsts prioritāro virzienu – 153,1  miljoni

Latvijas klasteris ir daļa no „Baltic Photonics Cluster” ar vairāk kā 20 dalībnieku firmām un institūtiem no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas

Zināšanas izcilība – publikāciju un citējumu skaits, projektu skaits ES līmeņa konkursos, projekta mērogi, balvas un cita atzinība.  Latvijas fotonikas institūti ir iesaistīti starptautiskajos tīklos un FOTONIKA-LV projekts iekļauj partnera attiecības ar vairāk kā 10 nozīmīgajiem pētniecības centriem ārpus Latvijas. 

Zināšanas dažādība – ar lielo skaitu ar firmām un institūtiem, Latvijā pastāv nepieciešamā zināšanas dažādība, lai veicinātu inovāciju un strauju ekonomikas izaugsmi ar fotoniku – no biofotoniku kur darbojas kvantu līmenī līdz astrofiziku kur darbojas astronomiskos attālumos.  FOTONIKA-LV 13 zinātnieki ir rekrutēti no nozīmīgiem pētniecības centriem ārpus Latvijas.     

 

Prognozējami rezultāti, ja izlemt, ka fotonika būtu prioritāte viedā specializācija Latvijai

Fotonikas un kvantu zinātnes un tehnoloģijas perspektīvs var radikāli atšķirties atkarājoties no ZTIA politiku, ko Latvija sev izlemj un īsteno.  Nākotni varam ierāmēt trīs scenārijos:

„Business as Usual” (BAU) – Latvija turpina tagadējo ceļu — runā par pakāpinātu investīciju ZTIA, bet budžeta sadale, un reālā rīcība rāda citādāk.  NAP 2020 mērķis sasniegt 1,5% no IKP investīciju ZTIA līdz 2020 netiek sasniegts. 

  • o   Spējas, kas tika atjaunotas un aktivizētas ar FOTONIKA-LV projektu netiek tālāk stiprinātas, asociācija izjūk, repatriētie un rekrutētie zinātnieki atgriežas mītņu zemēs, Latvijas uzņēmēji zaudē savu vienoto fotonikas kontaktpunktu
  • o   Jauno fotonikas speciālistu apmācība neturas līdz ar uzņēmēju vajadzībām.
  • o   jauno fotonikas uzņēmuma attīstības tempa paliek vēsturiskā līmenī – 2-3 jaunas firmas fotonikas firmas 2014-2020 periodā
  • o   Fotonikas uzņēmējdarbības un eksporta izaugsme pieaug 10% gadā atspoguļot lielās iespējas fotonikas jomā, bet fotonikas zinātnes sasniegumi Latvijā  atpaliek

NAP2020 plāns īstenots  un kopējais valsts un privātā investīcija sasniedz 1,5% no IKP.

  • o   Bāzes finansējums institūtiem palielināts atļaujot maksāts zinātniekiem vismaz caurmēru algu valstī, kā pamatalgu.
  • o   Struktūrfonda politika 2014-2020 periodam atbalsta palielinātu investīciju zinātnē ar rezultātu, ka institūta personāls dubultojas līdz 2020. gadu.
  • o   Palielināts pētnieku skaits veicina pilnīgāku izmantošanu no laboratorijām, zinātniskām iekārtām un infrastruktūru kas veicina vairāk ietvaru fonda projektus un paātrina jaunu uzņēmumu attīstīšanas tempu uz apmēram 2 gadā.
  • o   Latvijas kopējais fotonikas firmu apgrozījums pieaug par 18% gadā.

Latvija pieņem fotoniku, kā prioritāru attīstības virzienu

  • o   FOTONIKA-LV projekta asociāciju izveido, kā patstāvīgu, starptautiski nozīmīgu fotonikas un kvantu zinātnes pētniecības un inovācijas centru.
  • o   Zinātnieku un tehnisko darbinieka skaits sasniedz 300 līdz 2020.gada no tagadējā 100.
  • o   Speciālisti emigrē un repatriē Latvijā meklējot iespējas fotonikas un kvantu zinātnes attīstībā
  • o   Latvijas fotonikas partnerības paplašinās uz vadošiem pētniecības centriem ASV, Japānā, Korejā, Indijā’, Brazīlijā un Ķīnā
  • o   Latvijā izveidojas vairāk, kā 5 jauni fotonikas – kvantu tehnoloģijas uzņēmumi  gadā periodā 2014-2020.
  • o   Fotonikas produktu eksports pieaug plus 30% gadā.

 

Nepieciešama rīcība, lai paceltu fotoniku, kā prioritāru virzienu un viedu specialitāti Latvijai

 

 

Bibliogrāfija

Gheorghiou u.c., (2012). „The Handbook of Technology Foresight: Concepts and Practice”, Edward Elgar Publishing, London

Reinerts, Eriks S. (2012) “Kā bagātas valstis kļuva bagātas un kāpēc nabadzīgas valstis paliek nabadzīgas”, Zvaigzne, Rīga

 [1] Brussels, 30.09.2009, COM(2009) 512 final: “Preparing for our future: Developing a common strategy for key enabling technologies, in the EU“; http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:52009DC0512:EN:NOT

 [2] Final report. High-level  expert goup on key enabling technologies, June 28, 2011;

[3] “Cross-sectoral analysis of the impact of international industrial policy on Key Enabling Technologies ”  http://ec.europa.eu/enterprise/sectors/ict/files/kets/ket-report_en.pdf

[4] “Exchange of good policy practices promoting the industrial uptake and deployment of Key Enabling Technologies” http://ec.europa.eu/enterprise/sectors/ict/files/kets/ex_of_practice_ket_final_report_en.pdf

[5]  study on international market distortion in the area of KETs http://ec.europa.eu/enterprise/sectors/ict/files/kets/kets_market_distortion_pdf_report_july_2013_en.pdf

 

 


 

A Space Summit should be convened by the G20

Space Industrialization and the G20

In 2010 Dr. A. P. J. Kalam, former president of India, addressed the International Space Development Conference in Chicago via video link and suggested that the G20 study space-based solar power (SBSP) as a means to fill the looming need for electrical power worldwide.  While the G20 did not add SBSP to its agenda, SBSP continues to be pursued by various groups around the world.  As Dr. Kalam has pointed out there is no available alternative to meeting the expected 66% increase in global energy demand from conventional and existing alternative sources by 2050, especially for remote areas in India, Africa, and Asia.

Russia is currently the presiding nation of the G20.  Amazingly, G20 meetings were underway in Moscow at the time of the meteor explosion over Chelyabinsk, a major industrial city in Siberia.  Russia is the only country in the world that has suffered significant damage from impact by cosmic bodies in modern times.   In 1908 the Tunguska region of Siberia witnesses a major explosion of an extraterrestrial object that burned and leveled trees for an area the size of Los Angeles.  Understandably, Russia is now considering a significantly expanded planetary defense initiative against asteroid and comet impact.  No doubt planetary defense will be discussed during G20 meetings which will continue throughout 2013 culminating in the G20 Summit Conference in St. Petersburg, September 5-6.  However, the primary topics on the G20 Agenda are to develop a plan to drive global economic growth:

The discussion of the whole range of the closely intertwined items of the G20 agenda has been planned around the three overarching priorities, all focused on igniting a new cycle of economic growth. We also look upon them as the three watchwords for the Russian G20 Presidency:

  • Growth through quality jobs and investment;
  • Growth through trust and transparency;
  • Growth through effective regulation.

More information about the G20 can be found at http://en.g20russia.ru/.

In our article “Back to the future: Space and escaping the gravitational pull of economic crisis”, we suggested that space industrialization can pull the world out of economic crisis.  The heightened interest in space resulting not only from the Chelyabinsk event but also from achievements and developments in commercial space suggest that the topic of space industrialization has a reasonable chance of being considered on the agenda of the G20.  There are multiple upcoming meetings of various G20 working groups primarily in Russia, but also in Washington, Geneva and Paris.  Space development advocacy groups should be able to find ways to present their views to delegates to these various sessions that come before the September Summit.  Needed is a position statement similar to the NSS-Kalam SBSP initiative that was launched in November 4, 2010.  See – http://www.nss.org/news/releases/pc20101104.html

Below is a draft position statement for presentation to the G20.  We welcome comments and suggestions.  Ideally, a group would meet physically or electronically, to develop a statement that would satisfy the members of the NSS and other groups and then inform multiple G20 delegates about the topic.  If a delegate buys into the idea, then a press-conference could be organized similar to the NSS-Kalam press conference of November 4, 2010.  Note that while Russia is presides over the G20 in 2013, Australia will follow in 2014 followed by Turkey in 2015.   At present the world’s first formal “off world”mining conference is underway in Sydney, Australia.  See – http://www.acser.unsw.edu.au/oemf/presentations.htmlVidvuds Beldavs

Vidvuds Beldavs: a futurist who has advised major corporations, state government, and the governments of the Baltic States regarding technology, innovation and long term economic development.   He has been involved with space advocacy since the mid 1970s and taught space industrialization and national priorities at Coe College in 1977.

Jeffrey Sommers: Associate Professor of Political Economy & Public Policy in Africology and Global Studies Fellow at the University of Wisconsin-Milwaukee.  He is also Visiting Faculty, Stockholm School of Economics in Riga.  He has advised governments up to the prime minister level and has written on political economy for The Financial Times, The Guardian, The Moscow Times, and others

Gregory Anderson: cum laude graduate of Ball State University, holding a degree in history, is a science fiction writer who writes about humankind’s expansion into the Solar System. He is also a freelance journalist, a blogger, and an amateur astronomer

 

Space presents humankind with the need for international action to realize opportunities and to prevent catastrophe

Position statement prepared for consideration by the G20

The recent Chelyabinsk meteor impact is a reminder of the potential for great destruction from asteroid impact and the need for planetary defense.  Concurrently, asteroids, the Moon and other planetary bodies have resources with considerable economic value with some asteroids estimated to hold trillions of dollars worth of valuable resources.  Technologies are under development for both planetary defense and for mining the Moon and asteroids with states, private companies and numerous non-governmental organizations involved. 

The Outer Space Treaty first published in January, 1967 and now signed by over 100 countries, which is the basis for international space law, does not provide clear guidance for commercial activities by private firms nor by the various non-governmental actors.   Yet the essentially limitless resources in space hold the potential to accelerate global economic growth, create millions of good jobs, with the sustainable capacity for stable growth for decades to come, while defending the Earth from asteroid impact and mitigating the effects of climate change through carbon free delivery of electricity to the remotest regions of the world.

We call on the G20 to organize a global space summit conference in 2014 to address the following three interlinked challenges that require a shared framework of legal understandings and infrastructure

  1. Develop an international program for planetary defense from asteroid, comet, radiation and other threats.  There is room for considerable international action, including by governments, voluntary organizations, and private business.  Private public, cross-border cooperation can amplify the efforts of governments.  Such a project would not only create a much needed defense against extra planetary objects, but would have three important ancillary effects.  One, it would foster international cooperation.  Two, it would advance the development of technologies promoting future economic growth.  Three, provide economic stimulus and make recourse of underutilized scientific infrastructure in several economies, Russia in particular.
  2. Accelerate commercial activities to exploit resources from the Moon, asteroids and other commercial bodies to drive more rapid economic growth for all nations.  The Outer Space Treaty, formally the Treaty on Principles Governing the Activities of States in the Exploration and Use of Outer Space, including the Moon and Other Celestial Bodies, is a treaty that forms the basis of international space law. As of October 2011, 100 countries are states parties to the treaty, while another 26 have signed the treaty but have not completed ratification.  The salient point of the Treaty is that the treaty explicitly forbids any government from claiming a celestial resource such as the Moon or a planet, claiming that they are the Common heritage of mankind.  Art. II of the Treaty states that “outer space, including the Moon and other celestial bodies, is not subject to national appropriation by claim of sovereignty, by means of use or occupation, or by any other means”.  Greater clarity is needed to fully unleash the power of commercial enterprise to address the challenge of opening space resources for the benefit of mankind.  The chief impediment to future economic growth is the limitation of natural resources and further technological development.  This project would advance both.
  3. Accelerate development of space-based solar power (SBSP) to meet terrestrial needs for electrical power that does not threaten the environment and that accelerates economic development to meet the needs of all nations.   In November, 2011, the International Academy of Astronautics (IAA) published “Space Solar Power: The First International Assessment Of Space Solar Power: Opportunities, Issues And Potential Pathways Forward”< http://iaaweb.org/iaa/Studies/sg311_finalreport_solarpower.pdf > presenting an in depth analysis of SBSP and a carefully considered roadmap that considers technological and other risks and presents a pathway for moving forward concluding that SBSP can be a significant contributor to meet global needs for electrical power and concluded “Whether it requires 5-10 years, or 20-30 years to mature the technologies for economically viable SPS now depends more on (a) the development of appropriate platform systems concepts, and (b) the availability of adequate budgets.  The study recommended “Where possible, SSP and related systems analysis studies should be coordinated among various countries and between industry and government agencies. The options that would contribute most to economic growth on Earth would be those that lead to the most rapid advances in technology which are those that also contribute most to planetary defense.  Rather than launching material from the Earth SBSP powerplants should be built from resources on the Moon or from asteroids.   The lunar regolith contains resources in abundance required to build solar cells and other components.   Material can be launched from the surface of the Moon using electromagnetic launching systems that can be powered by solar energy collected on the Moon.  While there may be unknown unknowns that are show stoppers, decades of research by engineers and scientists in the US, Russia, the EU, Japan, China, India, and other countries suggest that such a strategy is feasible.

.

The asteroid mining bank

Published in The Space Review, http://www.thespacereview.com/article/2226/1

The asteroid mining bank

by Vidvuds Beldavs
Monday, January 28, 2013

Now that Deep Space Industries and Planetary Resources have declared their intentions to mine the asteroids, methods will need to be developed to establish and record precedence and ownership of claims to asteroid resources. Why is this important? If company A assays an asteroid, it would be in this company’s interests that the investment it makes to determine the value of the asteroid would yield it some rights over latecomers that may also want to exploit the same resource, perhaps not even acknowledging the prior discovery. Just as gold claims were registered and ownership established in the gold fields of California in 1849, a system needs to be developed to solve a similar problem in interplanetary space. This creates the opportunity to not only establish a method of recording claims, but also to establish a bank that can finance actual resource recovery.

Mining claims are recorded as a form of ownership record. The owner of the claim can mine the claim or license the mining of the claim to someone else. Mining claims were first recorded during the California Gold Rush of 1849 and were based on Mexican mining law, which gave the right to mine to the first one to discover the mineral deposit and begin mining it.

 What is an asteroid mining claim?

Asteroids are extraterrestrial resources for which no prior claims exist. Many are not even cataloged with known and defined orbits. When asteroid mining companies assay the resources of an asteroid, they will have taken similar actions to the Gold Rush miners who assayed land with no prior ownership claim. If the results of their assay are recorded and the company can provide evidence of an intent and capability to mine, by mutual agreement among the private companies their claim would be honored for the length of time agreed to by the miners that established the mining claims register. If a mining claim is not worked for the agreed to time, then the claim could open to other claimants. Essentially, the system is self-governing among the miners, requiring no government to validate the claim.

By placing the assays into the reserve accounts of a development bank, the net present value of the recoverable resource can become the reserves against which the Asteroid Mining Bank can lend money to fund industrial projects.

In the case of mining claims in 1849 California, precise definitions were required where the claim is located. In the case of most asteroids today, existing astronomical naming specifications that include mass and orbital data should be sufficient to define the location of the claim with precision. However, because such location information already exists as published information, it would be insufficient to simply provide astronomical catalog information to establish a claim. The basis of the claim would need to be precise information about the composition of the asteroid that can only be obtained by a visit to the asteroid, including the return of a significant amount of material to the Earth and the placement of an identifying beacon that would signal ownership of the claim.

 Registered assays of asteroid resources can become the “Fort Knox” in the sky

The next step in the process would be an assay of the resources of the asteroid. This would allow the asteroid to be “banked,” representing a store of value that the miner can use to finance recovery of the resources, or to fund other activities in space. The assay would establish how much of different minerals can be recovered from a given asteroid with defined methods of recovery and what other value the asteroid may have in the space economy. For example, an asteroid may have the composition, orbit, and other characteristics to serve as a waystation for spacecraft independent of its resources. There may also be scientific value to the asteroid that independent of its mineral resources.

Just as the gold in Fort Knox has value, the value of asteroids established by assays embodies stored value. Perhaps we can refer to the combined value of all the asteroids as a “Fort Knox” in the sky, where the recoverable wealth can back a form of currency. By placing the assays into the reserve accounts of a development bank, the net present value of the recoverable resource can become the reserves against which the Asteroid Mining Bank can lend money to fund industrial projects. Projects would not need to be limited to asteroid mining. The Asteroid Mining Bank could be a source of financing for industrial or economic development activities on the Moon or to fund deployment of the space-based solar power grid that could provide the Earth with clean, carbon-free electrical power.

The Asteroid Mining Bank could be a source of financing for industrial or economic development activities on the Moon or to fund deployment of the space-based solar power grid that could provide the Earth with clean, carbon-free electrical power.

The Asteroid Mining Bank will attain greater economic development impact when it is recognized by key central banks. One approach would be to form an association of central banks that would recognize the authority of the Asteroid Mining Bank to emit currency. If either the European Central Bank or the US Federal Reserve recognized this authority it would be sufficient for the Asteroid Mining Bank to begin operation. As other central banks accede to the association, then the Asteroid Mining Bank could emit that currency opening the potential for companies headquartered within the territory to more directly involved in space industrialization activities funded by the Asteroid Mining Bank.

Where to establish the bank?

Unlike the Bretton Woods institutions that were founded in Washington, DC, in the aftermath of World War II, any new permanent global body is unlikely to be established in the US. The world has now become multipolar with a surging Asia and a unifying Europe. The rising new global powers are likely to favor a non-US location for the Asteroid Mining Bank. While Russia’s predecessor, the Soviet Union, was the first country in space, and Russia remains as one of the major spacefaring nations, Russia is unlikely to be seen as the center of space commercialization in coming decades. China has an impressive space program but there may be reluctance on the part of other spacefaring nations to headquarter a key global activity in China. I would like to stake a claim, so to speak, for Riga, Latvia. Latvia is now a thriving part of the European Union and soon will be a member of the European Space Agency. Latvia is clearly in the West, but Riga was also significant as a regional capital in the former Soviet Union and continues to have strong ties to Russia. Latvia is small, with good relations with all spacefaring nations. Latvia could be an ideal headquarters location for the Asteroid Mining Bank.

Vidvuds Beldavs (vidbeldavs@gmail.com) is President of Kaija Consulting, Ltd, a Riga, Latvia based consultancy that has advised the Latvian government on technology commercialization and economic development strategies. He served as Business Trends Advisor to Cummins, Inc., and served as the Executive Director of the Technology Transfer Society. He was the Hudson Institute’s initiator of the International Baltic Economic Commission for the governments of Estonia, Latvia and Lithuania.

The crisis in Latvian science

Science in Latvia is in crisis

The symptoms of the problem are alarming – In the immediate term as of January 1, 2013 the research institutes that depend on Latvian government budget allocations have no defined funding, even to fire existing staff.   See discussion of this issue below (Immediate crisis).   In the intermediate term, during the next 2-7 years, Latvia is last in Europe in innovation and also last in investment in R&D as a percentage of GDP.  Since R&D and innovation are universally recognized as the pathway to economic development scientists in Latvia are very alarmed about the implications.  If this trend continues Latvia is in transformation to becoming poorer and increasingly less able to compete in the world, the very opposite of the economic breakthrough that is the byword of the National Development Plan that was recently approved by the Saeima.  The crisis in science does not seem to concern people in key budgetary roles in the Saeima and in the Government that have made statements that science brings no benefit to Latvia (“Zinātnei nav atdeve Latvijai”). The 2013 budget for science was actually cut from 2012.  The budget cut makes the statement that nothing will be done to deal with the problem in 2013, because any serious action will require additional investment.

Immediate crisis

As a result of bureaucratic bungling  research institutes funded by the Latvian government have no defined operating funds for 2013.  This problem applies to all scientific institutes regardless of their quality, or performance. Funding for publically supported R&D has to be supported by grants (via the Latvian Science Council), National Programs for Science and base financing of scientific institutions.  This issue affects nearly 2/3 of working scientists in Latvia.

This problem arises because pay for scientists is determined through a competitive system that is run annually starting sometime in November.  The ratings are completed by some time in March when the working scientist can receive the pay based on his prior year’s performance.  These salary payments terminate at the end of the fiscal year leaving a limbo period during which a majority of the scientists receive no payment.  How long has this been going on is unclear, but one year is too much.  Compounding the problem is that the Ministry of Education and Science (IZM) does not trust the annual performance reviews and is planning a quality review costing about 400,000 LVL that is expected to be conducted by mid-year.  Between the reviews and grant proposal development it is unclear where scientists find the time to conduct research and to write.

Base financing covers only administrative costs

Base financing is insufficient to cover basic operating costs that institutes need to survive, but even the level of base financing has not been disclosed to research management as of today, January 2.  As one example, the Photonics Institute with 100 researchers had an allocation of LVL 10,000 for 2012.  But, even this level of funding has not been disclosed.  Therefore, payments to staff cannot be planned.  Grants provided by the Latvian Science Council in 2012, have been exhausted.   European Union funded and Latvian state-funded grant proposals for 2013 are still under international evaluation and therefore this money cannot be obtained and used. National research program funding is also not accessible, because the government bureaucracy has not yet defined budget allocations and no funds have been transferred to the institutes. It means – in the reality Latvian scientific institutes do not have any state budget financing for their activities at this time.

If the immediate crisis is not resolved quickly

This means – our institutes have to fire their scientists, who had grants of Latvian Scientific Council in the past, because we have not money to pay their salaries.  We do not know which of them will win the grants for the future period of time.  There is no base financing to keep them going until we find out.

But money is needed to even properly fire employees.  Resources are needed for severance pay and outplacement costs, but there is no money allocated for such a purpose.

Even if base financing is soon allocated, these funds are too small to cover salaries.  Base financing is only enough to cover basic expenses for heating, electricity, security and administration.

A comment from Ivars Kalvins, Director of the Organic Synthesis Institute. [Funding uncertainty]  “means – we can’t even fire the people, but we have to do it because our authorities in Latvia do not do their job. Why the officers in Ministry of Education and Sciences have a right to get their salary’s starting January, but scientists – not?”

The aging scientist crisis

This section is paraphrased and translated from Latvian text provided by Dr. Ivars Kalvins, Director, Institute of Organic Synthesis.  The demographics of Latvian science are alarming.  Over 65% of active scientists with PhDs are of pension age.  The problem is worst in the hard sciences where new PhDs are fewer.  The trend is down.   According to the table below there is a declining percentage of students opting for the exams in the hard sciences:

Gads

Ķīmija

Fizika

Bioloģija

2009.

5,76

12,10

15,19

2010.

5,92

10,68

10,58

2011.

4,73

10,31

9,57

2012.

4,35

9,12

9,57

To replace the scientists that will be retiring at least 15 new PhDs are needed every year for the next 10 years.   At best only 1/3 of that number defends their thesis.  At this rate in five years physical sciences will be just a memory in Latvia.

The Organic Synthesis Institute had 17 scientists funded by grants with full salaries in 2012 and another 24 working part time.   In 2013 there is no budget to pay any of these scientists, because the 2013-2016 grants have not yet been reviewed, so it is impossible to sign contracts with any of them.

OSI applied for Latvian Science Council grants for 23 groups (69 scientists).  Funding in each grant would be sufficient to pay 3 people per grant, but OSI has 100 PhD scientists with 90 students not counting master’s and bachelor level students.

Realistically, we can only count on winning 2-3 grants because the budget allocations only assumes 5 chemistry related grants – pay attention - as a result in the theoretical chemistry field Latvia’s science budget allocation is such that only 15 researchers can get paid where there are researchers active in OSI, the LU Chemistry Department, the RTU Materials and applied chemistry department, the Inorganic Chemistry Institute, the Wood Chemistry Institute and others.   It adds up to fewer than 3 scientists funded per institute!  And the national development plan has identified pharmaceuticals and biotechnology as national priority fields!  How can anyone expect exceptional science and many publications if the budget limits work to 15 people with a total budget allocation for all 15 that is less than for one profesor at Gottingen University?

The IZM Minister should honestly declare that with the lowest financing for science in Europe that Latvia can realistically expect to have the weakest scientific results in Europe.  How would consolidation help with this level of funding?  This is like rearranging the deck chairs on the Titanic.

The planned international review of Latvian science appears to have limited value

The planned review of Latvian R&D by international experts in the first months of 2013 is touted by the Ministry of Education and Science as key to reform of research.   We can hope that the review will provide good information to the Ministry and introduce more Latvian researchers to their international peers.  The intent of the review of R&D is to identify what is quality research and what is poor. It has been declared that funding would be increased for quality research and cut for poor research based on the results of the review.   There are several problems with this approach.

  • The planned review does not address structural problems that disincentivize quality science, risk taking and innovation.  There are known solutions to these problems that often are independent of the apparent quality of researchers and research teams.  More needed than a quality review is an analysis of the structure of research, how research is managed and how incentives are provided to achieve excellence.  Change processes can be started almost immediately with organizational change specialists who understand incentive systems and their impact on research performance.
  • A field that international reviewers identify as poor quality may be vital to Latvia’s future and require increased investment, rather than cuts.  Which research should be funded by Latvia is a far more difficult question than assessment of the quality of research that is underway.
  • The planned review appears to target metrics that may not measure capabilities properly due to the distorted R&D environment in Latvia during the past decade.  Measures of the quality of research typically include numbers of papers published in peer-reviewed publications and the number of citations of published works.  This may have little to do with the capabilities of the researchers to perform cutting edge research.   Earlier funding uncertainties and dramatic budget cuts in response to the 2008 crisis have worsened the climate for R&D in Latvia reducing the number of articles submitted for publications as well as their quality.  In tough times scientists behave much like other people.  They close down, avoid risk and focus on small tasks that can meet formal requirements.
  • Research done for industry typically will not include the publishing of the results.  While relatively little industrial research is underway in Latvia, commercial research needs to be encouraged. This will not happen if the requirement is that promotions depend primarily on publishing. Commercial ventures simply do not have the time to do this
  • Researchers are presently incentivized to undertake smaller, low risk projects.   Increasingly funding for basic research is coming from EU funds such as Framework 7 and the European Research Council rather than from national science budgets.  There is no funding made available to prepare proposals for larger, more complex, high risk projects.  High risk cutting edge research that generates new findings results in papers that get cited often.   Papers from low risk projects tend to not get cited.
  • Funding is needed from national science budgets to build the capabilities of researchers to win grants, a topic that is not addressed by the planned review of Latvian R&D.

Failure to address the crisis in R&D raises strong concerns about the potential of Latvia to meet goals set forth in the National Development Plan (NAP), recently approved by the Saeima.   Many active researchers state their concerns much more strongly.  Some even claim that the government appears to have a goal to destroy Latvia’s R&D competence.  While this would be preposterous if true, it is becoming increasingly difficult to retain top quality researchers that are attracted to foreign research labs with better pay, better equipment and better prospects for the future.

If no action is taken to substantially increase investment in R&D in the near term – the next 2-3 years, Latvia’s ability to deliver quality science education will be increasingly threatened as more capable researchers emigrate.  Responsible parents with bright science based children will have to seriously weigh their responsibilities and consider emigration to countries more supportive of science.

 Innovation and high risk R&D need to be incentivized

The primary source of funding for universities in Latvia comes from government “budget positions” – students whose studies are funded from the education budget.  The budget for “budget positions” is roughly LVL 80 million compared to the national R&D budget which is roughly LVL 16 million.   This allocation of funding also determines the priorities of university leaders.  Rectors are much more focused on securing “budget positions” than on increasing the R&D budget.

There are significant issues with the legal framework for innovation covered by the Law on Scientific Activities and  government  issued  regulations. The quality estimation criterion for public scientific institutions includes such criteria as number of bachelors, masters and doctors educated by these scientific institutions. It is not correct for Latvian State Scientific Institutes ( there are 12 together, close to 1/3 of whole scientific potential of Latvia), because  these institutes are not a part universities and are not authorized to teach students. Nevertheless, for example, in the Latvian Institute of Organic Synthesis (IOS) there are at least 100 students  simultaneously performing scientific work and working out their doctoral thesis as well as bachelor or master works. Universities are counting results of students work in IOS as their indicators of scientific performance, even it is not truth.

Latvian patent policies discourage innovation

EU or USA patents (inventions) that are granted are equated during an evaluation of scientific performance to publications that are published in journals without an impact factor. It means that a patent, which often consist of 100-200 pages, is estimated to be equal to a non significant publication consisting of less than 10 pages.  Under Latvian law research performed using state provided resources and laboratory equipment belongs to the State with no monetary benefit to the inventor or to the institute where the inventor works.  As a result scientists avoid patenting their inventions and scientific institutes performing innovation are rated lower and are allocated lower base financing than warranted by their headcount and performance.

Together with lack of  financing for patent protection and maintenance fees of patents, as well as a deficient Law on Scientific Activities Concerning Intellectual Property Rights the innovative potential of Latvia can be expected to further decline in the future.

Austerity budgets promote low risk-taking, the opposite of what Latvia needs.   Given that budgets could be increased the research community needs “change managers” who act to promote innovation and risk taking among scientists who are focused on doing research, writing papers and preparing proposals.  Glen Grant, is an internationally recognized expert in organizational change who has identified change managers as a key building block of effective reforms of Latvian R&D.

Given that resources could be found to fund the change managers, and the incentive structure for researchers is changed to encourage innovation, experimentation and risk taking, then substantial additional funding for Latvian R&D could be raised from EU R&D funds such as Framework 7 and the European Research Council.  Arnolds Ubelis, the National Contact Point for the Framework 7 program, has suggested the creation of research managers to fulfill a similar function to the change managers suggested by Glen Grant.   There is a readiness to move forward in this direction by researchers.    They have been waiting for positive change for many years.  Failure to act and to resolve the crisis in Latvian science sends a strong signal that despite their very deep patriotism, they may need to consider emigration.

Links with Business

There is also a need to link national and university research with business. At present the two co-exist but not effectively for delivering a stream of new products. The Rector of the technical university is determined to create a 4th generation university where business and academic life work side by side. But this attitude needs to be formalized for the Ministry of Economies and Education, and all Latvian universities, whether providing new wood products, foods for pets or wing spars for aircraft. In the medium and long term, research means nothing to Latvia unless it is turned into market value.

What is a change manager?

A change manger is a person with a mission for organizational change.  Most likely the individual would have experience in R&D, business or change outside of Latvia, especially in industrially oriented research that drives towards commercialization of research results.

Latvia needs to encourage the return of émigré scientists and the participation of foreign scientists in research in Latvia

Returning scientists need to be more than welcomed, they need to be given incentives so that the knowledge that is gained from overseas experience returns to Latvia.  Every returnee is a change agent who can add tremendous value to the research effort underway in Latvia.

No incentives for challenging, high risk R&D

There is little incentive to write proposals for challenging projects where the chance of winning a grant is relatively low.   What would motivate a scientist to take time from his family and weekends and evenings to write grant proposals where the estimated success rate is 10% or less where their personal reward may be a modest increment to their base pay, if successful?

Latvia needs to incentivize proposal submission by compensating researchers for writing and submitting proposals that meet EU proposal guidelines.    If researchers could immediately receive a substantial bonus (LVL 1,000 +) for every fully completed proposal that is submitted in addition to regular salary, then the number of quality proposals would increase substantially.  More quality proposals would improve Latvia’s chances of winning more grants in the aggregate making it more possible for Latvian researchers to conduct high-risk, cutting edge research.

Completion of a proposal is necessary, but not sufficient to substantially increase the odds of winning grants. Successful research organizations use grant writing professionals to improve the quality of submitted grants.   Battelle Memorial Institute, the largest private R&D organization in the world with over 7,000 researchers, uses multiple teams for proposal development.   The Blue team writes the proposal and the Red team looks for mistakes and weaknesses to be corrected before submission of the proposal.   Estonia uses professionals to prepare many of its grant proposals and has achieved a much higher success rate than Latvia.

The challenge now is to find funds in the 2013 budget to hire change managers as well as to incentivize innovation and fund winning proposal development.    Substantial funding is available in the longer term from EU R&D funds and other sources.   The Framework 7 program budget from 2007-2013 is 80 billion Euros.   Latvia is 1/250th of the EU in population so Latvia’s fair share would be 320 million Euros.  Horizon 2020, covering 2014-2020 is budgeted at 100 billion Euros.  Latvia’s 1/250th would be 400 million Euros.   The European Space Agency and Euratom have separate funding from Framework 7.  Latvia has research programs that fit with ESA and Euroatom and have received funding in the past.   Now, that Latvia is on its way to accede to the ESA additional funding will become possible from the ESA.

Consolidation is no panacea

Latvian R&D suffers from fragmentation.  Reform efforts frequently refer to consolidation as a solution to the problem.  Size by itself does not generate competence.  Larger units will need to be managed by managers who can run larger organizations.  A large organization run by poor managers may generate poorer results than the fragments.  Some benefits of consolidation can be achieved by linking the work of researchers in related disciplines who work in different research organizations through arrangements such as the Photonics Association – Nuclear Physics and Spectroscopy Institute, Astronomy Institute and the Geodesics and Geoinformatics Institute – that won a major FP7 grant of € 3.8 million.  Comparable problem-driven arrangements are possible to flexibly achieve the benefits of consolidation without reorganization.

Consolidation does not have to be concentrated in Riga

Among the stated purposes of consolidation is to create an institution that ranks among the top 100 research universities in Europe.  The majority of top-ranked universities tend to be located in smaller universities towns rather than in the capital cities.  Lund and Uppsala are well known examples from Sweden.  Lund is the largest university in Sweden and is located in the town of Lund which is not much larger than Jelgava.  For Latvia, location of its largest university outside of the capital would have many advantages not least of which is to foster more balanced economic development of the country.  Jelgava, presents itself as an optimal site for a major university.  Jelgava could become the Lund or Latvia.  Jelgava is less than 50 km from Riga and has been the home to academic institutions from the 1500 when a Jesuit school operated there.  The Latvian State University of Agriculture, located in Jelgava, presently has about 6,000 students with a capacity for perhaps 10,000 in existing facilities.  The main campus building is the massive Jelgava palace designed by Rastrelli that housed the Dukes of Courland.   A major university campus could be developed in the nearby territory offering a the possibility of an extraordinary architectural entrance to the city of Jelgava itself.  The university territory is adjoined by land designated for a technology park intended for laboratories and high tech businesses.  A major campus could be developed in this territory at significantly lower cost than a comparable campus in the capital city where real estate prices are much higher.  The international airport can be reached quickly and the city serves as a hub for rail and bus transport.

Conclusions

There is an immediate crisis facing key research institutes in Latvia that they have no defined funds to pay research staff or even to fire them as of January 1, 2013.  This issue requires immediate action.  If police, parliament and ministerial salaries were comparably affected it is hard to see how the government could survive, unless it solved the problem, quickly.

If nothing substantive is done to address the crisis in Latvian science in 2013 we can expect emigration of scientists from Latvia to accelerate, even if there is an appearance of economic success with increasing exports and rising incomes in the overall economy.  This would have disastrous consequences for achievement of the economic breakthrough (“ekonomikas izrāviens”) by 2020.

Latvian science has multiple disincentives to innovation and excellence that have little to do with the structure of higher education that need to addressed immediately, rather than waiting for the education reforms to take place.

  • Proposals for high risk projects are discouraged
  • There is no support for increased quality of R&D proposals
  • Patent laws and practices discourage patenting

Recommendations

Salaries for institutes without defined resources for 2013 needs to be resolved immediately on a crisis basis, within days, at least for the first month to three months of 2013.

Latvia’s R&D budget for 2013 should be increased as soon as practically possible to meet specific goals that are independent of the overall higher education – research structure whose reform is politically difficult and can be expected to take time. The government and Ministry of Education & Science should actively work with research organizations to incentivize risk taking and innovation and to win more European research funds.   Goals include:

  • Increasing the quantity and quality of funding proposals by compensating researchers to complete proposals and by providing professional support to improve the quality of proposals.
  • Fostering change that increases innovation through hiring of R&D change managers

Incentives need to be made available at all levels to encourage risk-taking and innovation by researchers.

It is imperative that intellectual property law be passed in 2013 with provisions that encourage more patenting and innovation. 

These actions would give researchers a signal that Latvia is behind them, that Latvia has a future in science, and that they have a future in a more successful Latvia.  Not only would it stem the brain drain that is otherwise inevitable, but decisive and effective leadership in Latvia is also likely to motivate the return of good researchers who have already left Latvia.

Jelgavas Universitāte, inovācija un Jelgavas nākotne

Jelgava ir ceļa krustojumā. Jelgava var izlemt kļūt par inovācijas pilsētu, ar augstu labklājības līmeni, rosīgu kultūras dzīvi, un skaistu un patīkamu vidi. Šāda droša un tīra pilsēta būtu ideāla vieta ģimenēm audzināt bērnus, jauniem darbiniekiem veidot uzņēmumus vai labus karjerus, un pensionāriem pavadīt aktīvus un interesantus gadus savā mūža pilnībā. Šāda nākotne ir iespējama, ja Jelgava var kļūt par inovācijas pilsētu.

Jelgava var atteiktos no izaicinājuma kļūt par inovācijas pilsētu. Tādā gadījumā spējīgākie aizplūdīs – vai uz Rīgu, vai Londonu, vai tālāk. Tāda Jelgava nebūt jauka vieta kur audzināt bērnus un veidot sekmīgu dzīvi.
Inovācijas ceļš nav viegls. Tas nenotiks automātiski. Pie tā būs cītīgi, un ilgi jāpiestrādā. Ir vajadzīgs plāns un ir vajadzīga vadība ar spējām, enerģiju un pacietību neatlaidīgi cīnoties, lai veidot labāku un spējīgāku pilsētu. Ir arī vajadzīga labi informēta publika, kas aktīvi piedalās un atbalsta, un atjauno vadību mainīgos apstākļos.
Inovācijas pilsēta līdzīgi kā senie katedrāli, ir paaudžu darbs. Ar katru paaudzi pilsēta kļūst pilnīgāka un spējīgāka.
Kas ir inovācijas pilsēta?
Inovācijas pilsēta ir pilsēta ar savu universitāti, kur zinātnieki rada jaunu zināšanu, vidē kur jauna zināšana tiek pārvērsta jaunos produktos. Ir vairāki pazīstami piemēri no inovācijas pilsētām – San Jose ar Stenfordas universitāti, Lunda ar Lundas universitāti, Ostins ar Teksasa Štata universitāti, un daudz citi. Pirms 30 gadiem Zviedrija pārdzīvoja, ka viņu tradicionālās metāla apstrādes rūpniecības tika izkonkurētas no Korejas, Taivānas un Japānas. Lundas pilsēta izlēma šo problēmu risināt, dibinot IDEON zinātnes parku.

IDEON zinātnes parks (Lund, Zviedrija)
 1980.g. Zviedrijas dienvidu reģions – depresīvs un mazattīstīts
 1983.g. Lundas Universitāte +Tehniskā augstskola +Skanes reģions +Lundas pašvaldība dibināja Ideon zinātnes parku
 2012.g. rezultāti – 700 augsto tehnoloģiju uzņēmumi; 10 000 jaunradītu darbavietu; 375 milj LVL uzņēmumu apgrozījums
(Neimanis, 2012)

Vai Jelgava varētu kļūt par Latvijas Lundu?
Jelgava lepojās ar Jelgavas Pili, kas ir starp ievērojamākiem arhitektūras pieminekļiem Latvijā, un jau ir universitātes sēdeklis.
Jelgava ir 50 km. No Rīgas, apmēram tikpat tālu, kā Lunda ir no Kopenhāgenas. Jelgava ir pietiekam tuvi Rīgai, ka tā var lepoties ar Rīgas priekšrocībām bez metropoles negatīviem.

  • Droša, tīra, draudzīga pilsēta ar tuvām saitēm ar savu apgabalu un laukiem. Satiksmes sastrēgumi ir reti.
  • Rosīga kultūras dzīve
  • Pilsēta ir pietiekam maza, ka var viegli var iepazīties ar Domi un citiem vadošiem cilvēkiem.
  • Zemes un nekustāmo īpašuma cenas ir stipri zem Rīgas cenām. Veidot plašāku universitāti Jelgava būtu stipri lētāk kā Rīgā
  • Rīgas Lidosta ir 45 minūtes no Jelgavas, apmēram tikpat ilgi, kā no Rīgas ziemeļiem

Jelgava ir gatava veidot zinātnes parku līdzīgu, kā IDEON Lundā. Biznesa inkubators JIC ir uz teritoriju blakus Jelgavas Pili, kas ir nozīmēta, lai attīstītu zinātnes parku. Arī ir bijušā PSRS lidostas teritorija, kas ir daļēji ierīkota ar infrastruktūru, ir pašvaldības īpašums, kas ir pieejams zinātnes parka attīstībai. Jelgava ir ievērojams transportu mezgls, kas labi kalpotu augstas tehnoloģijas strauju attīstību.

 Jelgavai vajag universitāti kas veicina Jelgavas izaugsmi
Jelgavai nav Jelgavas Universitāte, kas veicina inovāciju Jelgavā, bet tai ir Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU). LLU ir universitāte, kas piepilda Latvijas prasības speciālistiem lauksaimniecībā, veterinārā medicīnā, mežsaimniecībā un citās jomās, kas ir saistītas ar lauksaimniecību un pārtiku. Līdz šim LLU nav bijusi izteikta loma novitātes veicināšanā. LLU studiju programmas galvenokārt piepilda valsts prasības lauksaimniecībā, nevis pilsētas un reģiona attīstību. LLU nav zinātnes parks vai biznesa inkubators vai īpaši kursi kas veicina uzņēmēj darbību. LLU sevi nedefinē, kā inovācijas centru reģionam, vai Latvijai. Tikai mazs procents no LLU absolventiem izlemj palikt Jelgavā, lai veidot savu karjeru.

Vai ir pienācis laiks mainīt LLU nosaukumu?
Mainot LLU nosaukumu uz Jelgavas Universitāti, izteikt to, ka ir iecerētas fundamentālas pārmaiņas universitātēs lomā, programmās un pārvaldē. Galvenais, tas dot pazīmi, ka tiks veicināta stratēģija Jelgavai kļūt par inovācijas pilsētu ar reģionālu un valsts līmeņa iespaidu. Rīgas rajona hiperattīstībai ir negatīvs iespaids Latvijas valsts līmenī. Liepājā ir Liepājas Universitāte, Daugavpilī ir Daugavpils, Rēzeknē Rēzeknes, Valmierā Valmieras un Ventspilī Ventspils Universitāte. Un kāpēc nesaukt reģionālo augstskolu, kas ir situēta Jelgavā, Jelgavas Universitāte?

Sakarā ar augstākās izglītības reformām, LLU nosaukuma maiņa ir gaidāma paredzamā nākotnē. Izglītības reforma saredz stipri atšķirīgu LLU lomu, kā tās tagadējo lomu, kā Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Daži reformu plāni saredz augstākās izglītības konsolidāciju, kur LLU loma pārvērsties par lauksaimniecības akadēmiju vienotā, augstākās izglītības struktūrā. Vai šādai vienotai augstākās izglītības struktūrai jābūt koncentrētai Rīgā, ir debatējams jautājums. Lunda ir pilsēta nedaudz lielāka par Jelgavu, bet Lundā ir Zviedrijas lielākā universitāte. Līdzīgus piemērus var atrast daudzās citās valstīs. Kā piemēru, Indiānas štatā ir divas galvenās universitātes – Indiānas Universitāte un Perdū Universitāte – un abām sēdeklis ir pilsētās, kas ir Lundas vai Jelgavas lielumā.

Attīstot Jelgavu, kā inovācijas pilsētu Rīgai pieejamā tuvumā, bet skaidrā atdalībā no Rīgas, stimulēt strauju reģionālu attīstību valstij līdzsvarotā veidā pildot NAP 2020 Prioritāti „Izaugsmi atbalstošas teritorijas”.  

Latvijas vajadzība augstāka lauksaimniecības izglītībā
Ir fakts, ka LLU piepilda Latvijas valsts lomu, kā, valsts galvenais, augstākās izglītības un zinātnes centrs lauksaimniecībai un līdz saistītu disciplīnu, kā mežsaimniecību, veterināro medicīnu, pārtikas pārstrāde, utt. Nav runa šo valsts līmeņa lomu mainīt. Bet, vairums no pasaules lauksaimniecības universitātēm nav nosauktas par lauksaimniecības universitātēm. Mūsu LLU līdzīgi kā citās valstīs, ir uzņēmusi vairākus uzdevumus kas sniedzās stipri attālu no lauksaimniecību. Daļēji, tas ir jo modernā lauksaimniecība ir kļuvusi par zinātnes ietilpīgu priekšmetu velkot zināšanu no daudz disciplīnu. Rodas prasības zināšanām par biotehnoloģiju, informātikas tehnoloģiju, nanotehnoloģiju, robotu tehnoloģiju, kosmosa tehnoloģiju un zināšanu vēl neskaitāmi citas jomas. Tas nozīmē, ka lauksaimniecības zinātnes studentam bieži vajag pieejamību citām fakultātēm savā mācību gaitā. Kā var lauksaimniecības inženieru studentam Jelgavā, nodrošināt pieejamību visām zināšanām, kas viņam ir nepieciešams, lai izveidot sev izglītības programmu, kas atvērs tās iespējas, ko viņš dzīvē meklē? Analoģiska problēma ir medicīnas studentam Stradiņa Universitātē vai fizikas studentam Latvijas Universitātē. Tikai vislielākās universitātes pasaulē var piedāvāt pieeju zināšanas klāstam, kādu varētu pieprasīt visspējīgākie studenti ar potenci radīt jaunus zināšanas laukus vai veidot inovācijas vai ar jauniem produktiem, vai zinātniskajiem darbiem, vai jaunradi mākslā vai mūzikā.

 „Super profesors” un kvalitatīvas izglītības pieejamība
Ir iespējams paplašināt universitātes devumu veidojot jaunas programmas, pat jaunas un paplašinātas fakultātes ar profesoriem kas lasa lekcijas par daudz un dažādām tēmām. Vai tas gan ir vajadzīgi, vai rentabli, ja tā paša informācija ir pieejamāka tīmeklī jau iepriekš sagatavotos kursos ko māca „super profesori” no labākajām universitātēm pasaulē? Patlaban Hārvarda, MIT, Stenforda, un citas vadošās universitātes piedalās programmās, kur pasniedz pasaules līmeņa kursus studentiem no visas pasaules, bieži par brīvu. Plašu informāciju par šādām iespējām var atrast ar Google. Ieteiktu rakstu „The Rise of the Superprofessor” (Frey, 2012).
Latvijas izglītības reforma, kas dotā brīdī ir tik strīdīga, ignorē radikālās pārmaiņas izglītībā, kā „super profesors”, kam dzineklis ir tīmeklis un strauja attīstība datoru inteliģencē. Augsti kvalitatīva izglītība būs nākotnē pieejama visur pasaulē, katrā pagastā un katrā mājā Latvijā, tieši no tīmekļa, bez Latvijas universitātēm.

Kāda loma varētu būt Latvijas universitātēm nākotnē?
Varam piekrist IZM galvenajiem izglītības reformu mērķiem veidot izglītību, kas ir kvalitatīva, savienota ar augstas raudzes zinātni un pasniegta augstskolās, kas ir efektīvi pārvaldītas iestādes. Varam arī piekrist IZM ministra Ķīļa uzrādītiem rādītājiem, kas nosaka kad mērķis būtu sasniegts: 1) apmierinošs augstskolu un zinātnes institūtu reitings pasaulē, 2) finansējuma apmērs augstākajai izglītībai, 3) smadzeņu aizplūšanas apturēšana; un ka varēs parādīt investoriem, ka Latvijā notiek progresīvas pārmaiņas. Bet, kā „super profesori” ASV un citos pasaules izglītības centros mainīs augstāko izglītību un ar kādu mērauklu būtu jāmēra augstāko izglītību Latvijā? Ko varēs dot profesors Ventspilī, vai Rēzeknē, vai citā Latvijas reģionālā universitātē, ko nevarēs dot ģeniāls „super profesors” Hārvardā, kas pasniegs fiziku 200,000 studentiem 100 valstīs pasaulē?

Kāda reforma ir nepieciešama Latvijas augstākā izglītībā?
Latvija ir maza valsts ar daudzām augstskolām un zinātniskām iestādēm. Visumā šīs iestādes nav labi finansētas, kas negatīvi iespaido kvalitāti izglītības pasniegšanā, tās pārvaldē un līdz saistītā pētniecībā un attīstībā. Ir paredzēts, ka studentu skaits nozīmīgi samazināsies. Strukturālas reformas ir vajadzīgas, lai pacelt izglītības kvalitāti paredzamā nākotnē, kad Latvijai būs ļoti svarīgi izglītot spējīgus vadoņus, uzņēmējus, zinātniekus, inženierus, advokātus, profesorus, skolotājus, ārstus un citus speciālistus.
Būtiski tagad ir panākt izglītības konsolidāciju, pretstatā tagadējam stāvoklim, kur izglītība ir sadalīta pa dažādām visumā vāji finansētām vienībām. Vai vajadzētu visas augstskolas Latvijā, kas ir atbalstītas no valsts budžeta, apvienot vienotā, akadēmiskā struktūrā ar vairākām filiālēm? Vai reģionālām augstskolām ir atšķirīga loma no Latvijas Universitātes, RTU un citām nacionāli svarīgām augstskolām? Jāsāk ar Boloņas Process, ar izglītības pamatprincipiem, uz kā Eiropas Savienība bāzē Eiropas Augstākās izglītības telpas veidošanas process, un Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūru. Sk. (Wikipedia, Bologna Process).

Vadošie izglītības principi

  • Kvalitatīva: atbilst ES un citiem izglītības standartiem. Noteicošs ir, ka Latvija 1999.g. parakstīja „Boloņas deklarāciju par Eiropas Augstākās izglītības telpas (EAIT) veidošanu. EAIT veidošanas process (parasti saukts par Boloņas procesu) aptver 46 valstis un tika veidots, lai nodrošinātu augstākās izglītības sistēmu un to rezultātu salīdzināmību Eiropas valstu starpā, tādējādi nodrošinot studentu un darbaspēka mobilitāti Eiropas Savienībā un lai nodrošinātu Eiropas augstākās izglītības konkurētspēju pasaulē” (EMZino_18122009).
  •  Pieejama: studenti var atļauties izmaksu un mācību vieta ir fiziski tuvi, vai mācības process ir viegli pieejams ar datoru, kur students ir.
  • Piemērota: piemērota studentu un arī valsts un reģiona vajadzībām.
    Kvalitatīva izglītība

Universitātei jābūt kvalitatīvai savās programmās, kas bieži vien prasa ne tikai izcilus profesorus un pētniekus, bet arī kritisku masu ar fakultātes speciālistiem. Ja fakultāte ir par maza, tad avansēšanas iespējas jauniem pētniekiem un profesoriem būs ierobežotas. Arī iespējas iegūt finansiālo atbalstu no ES un citiem fondiem būs šaurākas. Tas saka, ka mazā valstī ja spēki ir sadrumstaloti par vairākām nesaskaņotām, pat pretrunīgām, konkurējošām programmām, tad ieguvums būs mazāk, nekā ja valsts līdzekli būtu koncentrēti lai sasniegt valstī svarīgus mērķus.

Jauna kvalitātes mēraukla – „Super profesors”
Citējot Ministru Ķīli, “Mums ir svarīgi, ka vismaz viena ir Eiropas pirmajās simtniekos pēc astoņiem gadiem 2020.gadā un vismaz divas trīs ir pasaules piecsimtniekā. Tas rādītu, ka esam sasnieguši atzīstamus rezultātus.” (Ķīlis, 2012, Delfi). Vai pēc 10 gadiem tas būs Latvijai svarīgi vai kāda no tās universitātēm iekrīt starp 500 labākajām universitātēm pasaulē zem tagadējām mērauklām, ja paša universitātes būtība tiek radikāli mainīta? Ir pacēlušies daudz atšķirīgi modeļi, kā veidot nākotnes universitāti un līdz ar to nemaz nav skaidrs, pat nav īsti prognozējams, kā izskatīsies nākotnes universitāte. Toms Freijs („Tom Frey”) saredz, ka ar „super profesoriem” un augsti attīstītu globālo tīmekli, ka varbūt pietikt ar 10 universitātēm visā pasaulē, ka nebūs vajadzīgas universitātes katrā vidēju lielā pilsētā.
Ja visas pasaules zināšana būs tīmeklī kvalitatīvi pieejama no „super profesoriem” no tālienes, kādu funkciju piepildītu jeb kāda universitāte Latvijā? Atkrīt pat valsts valodu šķērslis. Ir paredzams, ka desmit gadu laikā datora tulkotāji varēs pilnībā pārtulkot „superprofesora” lekcijas valsts valodā.
Ko tīmeklis nevar izdarīt ir dot studentam cilvēcīgu piemēru un mijiedarbību starp profesoru un starp studentiem, kas rodas ideālos mācības apstākļos. Profesors mācās no studentiem un studenti mācās no profesora un no viens otra. Šāda dzīvā mijiedarbība ir jāveicina tā lai tas, ko mācās arī tiek iedzīvināts ar reālu praksi. Zinātnes studentiem vajag laboratorijas, kur tie var paši veikt pētījumus, ne tikai iegūt grāmatas zināšanu. Sociālo zinātņu studentiem vajag piedalīties dzīvā praksē vai darboties ar organizācijām, aģentūrām vai uzņēmumiem. Līdzīgi, lauksaimniecības studentiem vajag iegūt zināšanu par reāliem lauksaimniecības uzdevumiem. Pēc iespējas universitāte nākotnē nebūs tik atdalīta no sabiedrības. Saucamais „ivory tower” (ziloņkaula tornis) kur akadēmiķis ir atdalīts no sabiedrības mainīsies uz situāciju, kur zināšana tiks radīta un pielietota daudz ātrāk, kā pērn. Inovācija un zināšanas pielietošana kļūs par galveno universitātes uzdevumu. Tehnoparki, inovācijas centri un biznesa inkubatori kļūs par universitātes mērķi.

Pieejama izglītība
Izaicinājums Latvijai ir izgudrot un radīt tādu izglītības sistēmu, kas veicina tās iedzīvotāju pilnīgāku attīstību tā, lai Latvija var būt konkurētspējīga, tagad un nākotnē, un Latvijas iedzīvotāji var dzīvot pilnībā savā mūža garumā. Izglītībai vajag būt pieejamai visiem Latvijas iedzīvotājiem. ASV štatos ir veidota („community college”) pašvaldību koledžu sistēma. Ohaio štatā princips ir, ka koledža atrodas ne tālāk kā 25 jūdzes no studenta. Dažos štatos šīs universitātes ir filiāles no lielākas universitātes, dažos štatos ir pilnīgi neatkarīgas koledžas un citos, kā Indiānas štatā ir IVY Tech sistēma, kas ir neatkarīga no lielām valsts universitātēm, kurām ir filiāles galvenās pilsētās štatā. Šajā ziņā Latvija neatpaliek, un augstākā izglītības iestādes un tā filiāles ir visumā pieejamas visiem Latvijas iedzīvotājiem tagadējā struktūrā.

Piemērota izglītība
Ko students iegūst no savu universitātes piedzīvojumu ir daudz vairāk, kā zināšana, kas tiek pasniegta lekcijās, kas parasti ātri noveco un ir aizmirsta. Students mācās no profesora piemēru līdzīgi, kā māceklis mācās no meistara piemēru. Dažreiz pat vājš profesors var dot spēcīgāku apmācību par reāliem dzīves apstākļiem, ne kā labi sagatavoti studiju materiāli, kas ir viegli sagremojami. Students arī tieši sastop citus studentus, kas ir viņa klasesbiedri, kas cīnās ar līdzīgām dzīves problēmām. Studenti bieži vien izveido draugus, pat mūža draugus starp klātesošiem klasesbiedriem.
Universitātei vajag būt piemērotai savam apvidum. Ja Ventspils ir izvērtusies, kā Latvijas kosmosa centrs ar kosmosa saistītu pētniecību un uzņēmuma darbību, tad loģiski Ventspils Universitātē arī vajag pasniegt kursus, kas ir saistīti ar kosmosu. Līdzīgi, Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) pastāv centrā galvenajam lauksaimniecības rajonam Latvijā, kas ir Zemgales līdzenums. LLU jau plus 50 gadus ir vadījusi visas valsts programmas, kas ir saistītas ar lauksaimniecību, mežsaimniecību, veterināro medicīnu un citas jomas, kas ir saistītas ar lauksaimniecību.

Piemērotība uzņēmēja vajadzībām
Universitātei vajag piepildīt uzņēmēja prasības priekš labi apmācītiem darbiniekiem, kā arī uzņēmumu vajadzībām priekš zinātnisku un tehnoloģisku kompetenci un prasībām priekš jaunām tehnoloģijām un jauniem zinātnes atradumiem. Universitātei ir īpašs svarīga loma tehnoloģijas komercializācijā un tehnoloģijas pārnesē. Pēc būtības universitāte ir inovācijas centrs savā apvidū.

Piemērotība veicinot amatniecisko meistardarbību
Nākotnes izglītības modelis vairāk un vairāk līdzināsies meistaru ar mācekļiem, kur students iegūs pieejas no meistara, kā zināšanu izmantot dzīvē, ko iegūs no globālām sistēmām, „super profesoriem”, un universālām bibliotēkām. Latvijā ir piekoptas dziļas meistarības tradīcijas kas ir mantotas no ģildes sistēmu, kas aktīvi darbojas Latvijas teritorijā no viduslaikiem. Šis mācību veids atkal ir piemērots topošā „super profesora” laikmetā. Arī amatnieciskā ražošana ar lielu potenci augstai pievienotai vērtībai ir sevišķi piemērota Latvijas apstākļiem un vajadzībām. Kas vairāk un vairāk izceļas Latvijā ir amatniecības meistars ar akadēmiski iegūtām dizainu spējām un meistariski iegūtām amatniecības spējas sen-senā meistara – mācekļa sistēmā. Šo jautājumu es apskatīju rakstā „Roboti, amatniecība un Latvijas nākotne”, sk. http://www.mezaavize.lv/index.php?page=number&lang=lat&id=162#a2377 .
Meistars ar savu darbnīcu ir uzņēmējs kas rada darbus un ražo augstvērtīgus, kvalitatīvus produktus no vietējiem resursiem. Meistardarbība pilnībā sakrīt ar Latvijas 2030 ilgtspējības attīstības plānu. Duālā – akadēmiska un meistara-mācekļa izglītība ir nepieciešama, lai veicināt Latvijas ilgtspējīgo attīstību. Diemžēl eksistējošie izglītības plāni ignorē šo ļoti svarīgo virzienu. Vajag izveidot plānu duālai izglītības programmai, un kā duāla izglītība var būt pieejama visos Latvijas reģionos.
Latvijā jau ir radušies daudz piemēru kur amatniecības meistari ir ieguvuši starptautisku atzinību. Starp tiem Latvijas esošās meistardarbnīcas dabiska koka izmantošanā R. Vidzitskis, H.Stradiņš, M.Laizāns; koka mājokļu būvniecībā – V. Muižnieks, T.Sala, A.Eņģelis; mēbeļu izgatavošanā – J.Straupe, A.Vītols; metālapstrādē – J.Vaivods, E. Peslaks, U.Osis, pārtikā – J.Ozoliņš, N.Skauģis , un daudzi meistari citās nozarēs ir starptautiski atzīti un veiksmīgi darbojās. Izvelkot no V. Kazāka raksta „Meistardarbnīcas. Politika un ekonomika”, Sk. http://vilniskazaks.blogspot.com/2012/11/meistardarbnicas-politika-un-ekonomika.html?spref=fb

  1. Amatniecisko profesiju attīstībai nepieciešamā duālā izglītība .
    Duālā izglītība Eiropā un pasaulē ir nepārtraukti atzīta, kā lēta, pieejama un efektīga.
  2. Modulārā sistēma industrijā pielieto strādājošo iztrūkuma apstākļos. Šobrīd daudzi darba devēji labāk izvēlas universālākus, nevis šauri specializētus speciālistus.
  3. Meistardarbnīcu tīkla izvēršana, kā vietējo resursu izmantošana, pieejamība izglītībai un pakalpojumiem.
    Meistardarbnīcu tīkls nodrošina atbalstu cilvēku dzīves un darba stabilizācijai, Latvijas teritorijas drošībai un kvalitātei, īpaši ārpus industriālām teritorijām.
    Duālo izglītību (māceklis pie meistara) un meistardarbnīcu tīkla izvēršanu, mēs izvirzām kā amatnieku prioritāti!

Vairākas universitātes – vadošā fakultāte?

Ja kvalitātes principu var piepildīt ar stiprām, integrētām fakultātēm, un pieejamības un piemērotības principus var piepildīt ar vairākām, atšķirīgām universitātēm, tad visus principus var piepildīt ar vadošo fakultātes principu. Piemēram, ja vadošā fakultātes sēdeklis kosmosa zinātnēs ir Ventspils Universitāte un LLU pasniedz kursus, kur kosmosa zinātnes attiecina uz lauksaimniecību un mežsaimniecību, tad vadošā fakultāte Ventspili arī iekļautu kosmosa lektoru LLU, kur tas attiecās uz kosmosa saistītiem jautājumiem. Līdzīgi, ja Ventspils Universitāte pasniedz lauksaimniecības vai mežsaimniecības kursus, tad vadība nākt no LLU. Ja lauksaimniecību studentu skaits ir mazs Ventspilī, tad Ventspils studentam vajadzētu būt iespēja piedalīties LLU klasē, kas notiek Jelgava, via tīmekli. Līdzīgi ja elektroinženierzinātne tiek pasniegta Rēzeknē, tad fakultatīvā vadība nākt no elektro-inženierzinātnes fakultāti, kas būtu bāzēta RTU. Vienota virtuāla universitāte Latvijai ar autonomām vienībām kas piepilda vietējas un specializētās vajadzības.
Akadēmiskā pasaulē nemitīgi veidojas jauni disciplīnu un apakš disciplīnu, kā arī starp disciplīnu un daudz disciplīnu centri un projekti. Lai Latvijas universitātes būtu konkurētspējīgas, tām jāveicina šādu darbību starp Latvijas universitātēm, kā arī ar starp Latvijas universitātēm un ārzemes universitātēm.
Jelgavai vajag savu universitāti
Jelgavas universitāte nekādā ziņā var būt tikai filiāle no kādas konsolidētas universitātes, kas ir bāzēta Rīgā. Jelgavā ir dziļa augstās izglītības vēsture. Pirms jezuītus izraidīja no Jelgavas 1759.g. Jelgavā bija jezuītu skola. Hercogs Pēteris Bīrons 1773.g. izlēma veidot akadēmiju Kurzemes un Zemgales hercog valstī. „Jelgavas Pētera akadēmiju var uzskatīt par pirmo universitātei līdzīgu veidojumu Latvijā un tās dibināšanu 1775. gadā par institucionalizētas zinātnes sākumu tagadējā Latvijas teritorijā.”, (lp 22, Vīksne)
Universitāte ir situēta vēsturiskā Jelgavas pilī, sniedzot iespaidīgu ainavu pār par Lielupi no Rīgas šosejas iebraucot Jelgavā. Jelgava ir pilsētā kas deva Latvijai pirmo Latvijas prezidentu Jāni Čakstu un daudz citus sabiedriskus darbiniekus, rakstniekus, pētniekus, māksliniekus, dziedātājus, un uzņēmējus. Jelgava ir nacionāli nozīmīgs kultūras centrs, ko uztur rosīga pilsētas un novada ekonomija ar mašīnbūvi, ēdienu pārstrādi, tekstilu un citu ražošanu.
Jelgavas Universitātei vajadzīga efektīva pārvalde
Lai sasniegt savus mērķus, kā inovācijas pilsēta, Jelgavai vajag savu universitāti kas veicina Jelgavas attīstību. Līdzīgi, Jelgavas universitātei vajag ap sevi augošu pilsētu, ar rosīgu kultūras dzīvi. Mainot LLU nosaukumu uz Jelgavas universitāti, jāskatās arī uz universitātes pārvaldi. Universitātei vajag pārvaldi, kur ir skaidri atspoguļotas Jelgavas un Zemgales intereses, kā arī Latvijas valsts intereses veicinot lauksaimniecības attīstību un inovāciju un uzņēmēju darbību, kā arī vispārēju kulturālu un nacionālu attīstību. Tagadējā LLU satversme paredz Padomnieku konventu, kā pārvaldes līdzekli, kas ir pakļauts rektoram, kas sniegt rektoram padomus, lai viņš var saskaņot LLU darbību un tās akadēmiskās programmas ar sabiedrības vajadzībām. Nav nemaz skaidrs kā Padomnieku konvents var nodrošināt, ka LLU darbība atspoguļo sabiedrības vajadzības, jo ne šī Padomnieka konventa dalībnieku skaits, ne to kvalifikāciju ir definēti LLU Satversmē. Citējot LLU tagadējo Satversmi:
1.3. Universitātes darbību ar sabiedrības interesēm saskaņo Latvijas Lauksaimniecības universitātes Padomnieku konvents. To izveido Latvijas Lauksaimniecības universitātes Senāts Augstskolu likumā noteiktajā kārtībā. Padomnieku konventa nolikumu apstiprina un locekļus ievēlē Senāts. Padomnieku konvents konsultē Senātu un rektoru universitātes attīstības stratēģijas jautājumos, tam ir tiesības ierosināt jautājumu izskatīšanu Senātā un Konventā.
LLU Satversme, ko apstiprināja Latvijas Augstākā Padome, 1992.g. 10.martā, neparedzēja Padomnieku konventu, bet noteica, ka LLU pārvaldi un LLU darbības saskaņošana ar ārējo sabiedrību veiks Aizbildņu padome. Citējot LLU 1991.g. Satversmi:
1.3. Universitātes darbību ar sabiedrības interesēm saskaņo LLU Aizbildņu padome. To izveido Latvijas Republikas valdība no izglītības zinātnes, un citu tautsaimniecības nozaru organizatoriem un speciālistiem. Pusi no tās sastāva iesaka Universitāte. Aizbildņu padomes nolikumu pēc LLU priekšlikuma apstiprina Latvijas Republikas Valdība. LLU Aizbildņu padomei ir tiesības sasaukt Konventu vai Senātu, kā arī ierosināt tajos apspriest noteiktus jautājumus.
Aizbildņu padome saskaņā ar 1991.g. LLU Satversmi veidoja Latvijas Republikas valdība līdzīgi, ka tas tiek darīts Perdū universitātē (Purdue University), kas ir lauksaimniecības universitāte ASV Indiānas štatam. Perdū ir starp vadošām universitātēm pasaulē, 24.vietā pasaulē tehnoloģijā, pirmā vietā ASV lauksaimniecībā. Perdū Aizbildņu Padomes 10 locēkļus (Board of Trustees) ieceļ štata gubernators uz 3 gadiem izņemot studentu pārstāvi, kas ir iecelts uz 2 gadiem. Absolventu asociācija (Alumni Association) iesaka 3 locekļus, no kuriem vismaz vienam jābūt saistītam ar lauksaimniecību. Gubernators izmeklē 7 ar īpašu komiteju un 2 no tiem jābūt saistītiem ar lauksaimniecību. Šai Padomei ir galvenā lēmēju vara universitātē un tā uzklausa mācībspēka Senātu, kur tiek pārstāvētas visas universitātes fakultātes, kā arī uzklausa Studentu Senātu. Perdū Universitāti vada Prezidents, kuru pieņem darbā Aizbildņu padome ar Senātu apstiprinājumu. Indiānas štata dotācija ir zem 20% no Perdū Universitātes budžeta, pārējie līdzekļi nāk no studentu maksas, abiturientu dāvinājumiem, līguma maksām par pētniecību un pakalpojumiem, un no citiem avotiem. Ir nozīmīgi, ka šī universitāte var sasniegt tik augstus akadēmiskus standartus ar stipri mazāku redzamu lemšanas autonomiju kā LLU, kas ir gandrīz pilnīgi atkarīga no Latvijas valsts budžeta dotācijām, bet kura ir gandrīz pilnīgi autonoma, bez tiešu valsts uzraudzību par savu darbību.

Kopsavilkums un ieteikumi
Ja izveidotu LLU, kā reģionālu augstskolu, viens no rektora galvenajiem uzdevumiem būtu veidot Jelgavas universitāti, tā lai tā veicina inovāciju un Jelgavas un rajona attīstību, kā inovācijas centrs rajonam. Augsta prioritāte būtu kopā ar Jelgavas pašvaldību veidot Jelgavas zinātnes parku. Jelgavas pašvaldībai arī vajadzētu ne tikai cieši sadarboties, lai veicinātu kopējās intereses. Jelgavas Domei vajadzēt materiāli atbalstīt Jelgavas universitātes izaugsmi, lai veicinātu Jelgavas un Latvijas izaugsmi. Starp citu, Jelgavas universitāte, ar savu meža zinātnes fakultāti un reģionālo nozīmi lauku rajonos ir īpaši labi situēta, lai tajā mājotu amatniecības meistarības attīstības centrs un fakultāte.
LLU izpilda vairākas lomas. Kā valsts lauksaimniecības akadēmija LLU izglīto lauksaimniekus, un lauksaimniecības un mežsaimniecības speciālistus. Kā augstskola, kas atrodas Jelgavā, tā izpilda arī reģionālas augstskolas lomu visam Zemgales apgabalam. Latvija bija, ir un būs lauksaimniecības zeme, un tai kā viena no valsts prioritātēm ir jāpiedāvā izglītības iespējas lauksaimniecības jomā.
Kā reģionāla augstskola LLU izpilda līdzīgu lomu, tāpat kā reģionālās augstskolas Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Daugavpilī un Rēzeknē. Šai sakarā jāatceras, ka izglītībai Jelgavā ir daudz senāka loma nekā Rīgas politehnikumam. Kā zināms, 1775.g Jelgavā tika dibināta Pētera Bīrona akadēmija – pirmā augstskola Baltijas reģionā. Jelgavai, kā Zemgales saimnieciskam un kultūras centram, ir nepieciešama sava reģionāla augstskola. Vai nebūtu piemērotāk, ja augstskolu, kas atrodas Jelgavā, turpmāk sauktu par Jelgavas Universitāti, un, ka tā saņemt materiālu atbalstu arī no Jelgavas pašvaldības?
Jelgavas zinātnes parks, ir paredzēta kā vieta, kur veicināt inovāciju un kur dibināt jaunus uzņēmumus, lai attīstīt un ražot jaunus produktus. Ja būs līdzīga veiksme, kā Lundā, tad pēc 30 gadiem tur strādās 10,000 + darbinieki un Jelgavas Universitāti būs sasniegusi ievērojamu reitingu starp Eiropas universitātēm. Vēl pirms desmit gadiem šis varēja tikai būtu bijušu sapni. Jelgava, tagad kopīgi ar savu universitāti, varētu pilnveidot Jelgavu kā inovācijas pilsētu.
Vai šāds ceļš vispār ir iespējams, ja LLU galvenā pārvaldība joprojām nāks no Zemkopības Ministrijas? Varbūt tagad ir īstais laiks atgriezties pie LLU pirmās 1991.g. Satversmes, kur tās 1.3 pantā tika iezīmēta Aizbildņu padome, līdzīgi kā ASV universitātēs, piemēram, kā “Purdue” universitātē. Tur aizbildņus ieceļ štata gubernators ar ieteikumiem no absolventu asociācijas un studentiem. Vismaz 3 aizbildņiem jābūt tiešai saistībai ar lauksaimniecību. Diemžēl, Aizbildņu padome tika „izrevidēta” no LLU tagadējās Satversmes un aizstāta ar nenoteiktu Padomnieku Konventu.
Ir teikts, ka LLU ir uz savas salas un ka tai nav liela saskarsme ar savu apkārtējo vidi. Ja Jelgavas Universitātes pārvaldē būtu arī pārstāvi no Jelgavas, kas varētu runāt par Jelgavas vajadzībām un interesēm, tad sadarbība starp universitāti un savu pilsētu būtu rosīgāka un tai būtu lielāka atdeve Jelgavas un Zemgales apgabala izaugsmei.
Veidosim Jelgavas Universitāti, kā inovācijas centru inovācijas pilsētai Jelgavai!

Vidvuds Beldavs, Direktors, „Kaija Consulting”SIA, repatriējies no ASV, dzīvo Jelgavā. 1990.g. bija PBLA Ekonomikas stratēģiju darba grupas loceklis, arī bija iniciators „International Baltic Economic Commission”, ko organizēja Hudson Institūts Baltijas valstīm veidot rīcības plānu pārejai uz tirgus ekonomiku no PSRS centrālo plānošanas sistēmas. Karjers ASV ietilpst darbu kā prognozētājs firmai Cummins, Inc., kā arī vairākas citas lomas ar lielām un mazām firmām, vadīja „International Technology Transfer Society „ un dibināja un vadīja vairākas citas organizācijas un firmas.

Vēres
Beldavs, Vidvuds, 2011, „Roboti, amatniecība un Latvijas nākotne”, Meža Avīze, sk. http://www.mezaavize.lv/index.php?page=number&lang=lat&id=162#a2377
BNS, 2012, „Ķīlis veidos reformu plāna ‘birokrātisko versiju”, iegūts 2012-12-01 no http://www.delfi.lv/news/national/politics/kilis-veidos-reformu-plana-birokratisko-versiju.d?id=42845106
Bosma, N., Weneker, S., Amorós, J., „Global entrepreneurship monitor 2011 extended report: Entrepreneurs and Entrepreneurial Employees across the Globe”, Global Entrepreneurship Research Association, retrieved 2012-12-16 from http://www.babson.edu/Academics/centers/blank-center/global-research/gem/Documents/GEM%202011%20Extended%20Report%20VF%20rev.pdf
Frey, Thomas, 2012, „The Rise of the Super Professor” retrieved 2012-12-01 from http://www.futuristspeaker.com/2012/05/the-rise-of-the-superprofessor/
Kazāks, Vilnis, „Meistardarbnīcas. Politika un ekonomika”, iegūts 2012-12-01 no http://vilniskazaks.blogspot.com/2012/11/meistardarbnicas-politika-un-ekonomika.html?spref=fb
Ķilis, Roberts, 2012, Delfi, iegūts 2012-12-12 no – http://www.delfi.lv/news/national/politics/kilis-veidos-reformu-plana-birokratisko-versiju.d?id=42845106
Kovaļevskis, Jānis, 2012, „Skujāns: Nepieļausim LLU pievienošanu citai universitātei”, Jelgavas Vēstnesis, 2012.g. 08.Novembris.
Kuzmina, Ilze, 2012, „Latvijas augstskolu vērtējums, iegūts 2012-12-01 no http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=346801:latvijas-augstskolu-vrtjums&Itemid=145
Latvijas Ekonomikas Ministrija, 2009, EMZino 18122009. „Informatīvais ziņojums par nepieciešamajām strukturālajām reformām augstākajā izglītībā un zinātnē Latvijas starptautiskās konkurētspējas paaugstināšanai”, iegūts 2012-12-02 no http://izm.izm.gov.lv/upload_file/Normativie_akti/infozin_18122009.pdf
Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Satversme (esošā), iegūts 2012-12-04 no http://www.llu.lv/getfile.php?id=1076
Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Satversme (no dibināšanas 1991.g. 21.novembri, http://www.likumi.lv/doc.php?id=65470
Laugale, Velga, 2009, „Izglītības iestāžu nosaukumi latviešu valodā: lingvistiskais aspekts”, Promocijas darbs, Liepājas Universitātē, iegūts 2012-12-16 no http://www.liepu.lv/uploads/files/Promocijas_darbs_Izglitibas_iestazu_nosaukumi_latviesu_valoda_lingvistiskais_aspekts.pdf
Neimanis, Matīss, RIDION (vienas pieturas aģentūra inovācijā), 2012-05-28, prezentācija NAP darba grupai
„Purdue University Board of Trustees”, iegūts 2012-12-04 no http://www.in.gov/legislative/ic/code/title21/ar23/ch3.html
„Purdue University Board of Trustees – Bylaws”, iegūts 2012-12-04 no http://www.purdue.edu/bot/by_laws/index.shtml
Vikipēdija, „Jelgavas Akadēmiskā ģimnāzija”, iegūts 2012-12-03 no http://lv.wikipedia.org/wiki/Jelgavas_akad%C4%93misk%C4%81_%C4%A3imn%C4%81zija
Vīksne, Dace, 2010, „Latvijas reģionālo augstskolu izvērtējums un attīstības iespējas”, Promocijas darba kopsavilkums, Latvijas Lauksaimniecības universitāte
Wikipedia, „Bologna Process”, iegūts 2012-12-19 no http://en.wikipedia.org/wiki/Bologna_Process

Back to the Future: Space and Escaping the Gravitational Pull of Economic Crisis

November 14, 2012
 Originally published in Counterpunch – see – http://www.counterpunch.org/2012/11/14/back-to-the-future-2/
 
Space and Escaping the Gravitational Pull of Economic Crisis
 
Back to the Future
 
by VIDVUDS BELDAVS and JEFFREY SOMMERS
 
We have arrived at a historical moment of economic crisis where no exit appears visible. The limits of financialization and the “service” economy have been reached. The way forward is through a return to developing the real economy. However, we are also at the limits of globalization and technological advances and their commercialization with new products though necessary, will not solve the problem.
 
Most countries plan to produce more engineers and PhDs in the sciences to innovate out of the morass. Yet, globally, we are already producing more people with high levels of education for which they will find no meaningful roles. In the US many science postdocs can’t get tenure and seek out alternative opportunities. Others supplement adjunct salaries with poverty relief programs like Food Stamps in the US. While scores more abandon their chosen disciplines seeking alternative lines of work. China, which is producing vastly more technical specialists than the US, is finding it hard to generate jobs that match the skills and expertise that are being acquired. This problem will be compounded as universities around the world disgorge increasing numbers of highly trained specialists.
 
Meanwhile, states with few natural resources and little manufacturing are pursuing austerity policies in an attempt to escape the present crisis. The result has often been a further deepening of economic problems. Energy rich countries are temporarily in better financial shape, but not as good as assumed just a few short years back. Advances in extraction technologies for gas and oil mean energy prices will be lower than previously forecast. In short, we are moving towards energy price declines as reserves for oil and gas have risen over earlier forecasts which will slow the growth of “green economy” jobs.
 
Most countries are developing innovation centers and technology parks linked to research universities. Countries like Russia have made major “bets” on future high technology development. Russia’s $33 billion gamble on nano-technology has reputedly generated rent-seeking, but relatively few competitive industries. Thousands of scientists must be matched to real problems that result in globally competitive products. Their solutions must find financing and entrepreneurial talent to create new industries. Yet, what is uncertain is whether in light of the kind of technological challenges to overcome, that competitive products will be developed and that successful enterprises will emerge that can compete in the global environment.
 
The crisis we face is much deeper than the end of globalization. Humanity is reaching the limits of its ecological niche on this planet. The financialization of the economy that led to the present crisis is a symptom of the deeper crisis. Finding opportunities in the real economy limited, clever people created a virtual financial world with seemingly limitless opportunity. Yet this virtual world is dependent on the real economy. For the virtual financial economy to continue to deliver real rewards the real economy must ultimately see real development. However, we no longer have a frontier to conquer and, thankfully, we are running out of low income countries where goods can be produced ever cheaper through factor accumulation (cheap labor). Limited to the environment of the Earth, there is no known economic model that can deliver high income jobs globally. While arguments for exploration of space have not been a priority for two generations, it is time we reconsider a return to this frontier.
 
Arguments for expansion beyond the Earth that look to address existential threats to human survival such as nuclear war, plague, climate change and asteroid impact are not compelling, because such threats are mere possibilities with varying probabilities of occurrence. The compelling argument for space industrialization is that we are near the limits of our ecological niche on Earth and as a species must expand our territory much as territorial expansions have occurred many times before. The most powerful historical example is the American frontier with its extraordinary global impact. Moreover, in the medium term, the technologies needed to make space exploration a reality will likely deliver innovations that will make life on Earth more livable going forward. Space industrialization is the next industrial revolution that Robert J. Gordon could not find in his National Bureau of Economic Research article “Is US Economic Growth Over?”
 
In this context the recent announcement by Dimitry Rogozin, Deputy Prime Minister of Russia, to develop a large base on the Moon is a most welcome step. Russia has traditionally demonstrated success in large-scale, top down projects with clear goals. Such goals can marshal national resources across many industries and scientific disciplines. It is more than the moral equivalent of war. By building a large base on the Moon, technology will be developed to utilize lunar resources to build industries in space to serve the needs of Earth. Space-based solar energy will be a key technological leap that comes with such a project. Space-based solar energy can deliver electricity to remote areas of the Earth enabling rapid development across India, Africa, and the Asian hinterland. Keeping a large contingent of people alive on the Moon for prolonged periods will require significant advances in life support and medical technologies plus the development of entirely new fields such as ecological engineering to create large scale, closed cycle ecosystems. Advances in life support – space agriculture to keep people alive indefinitely on the Moon and other bodies in the Solar System – can contribute to increased food security on the Earth. Humankind will be taking steps to emerge out of the limited environment of its home planet to build a Solar System wide civilization with challenges to absorb humanity’s energies for centuries to come.
 
Large-scale concrete projects, such as establishing a lunar base, mining the Moon and asteroids for minerals, developing networks of space based power plants to generate clean power for the Earth, and developing a space elevator to reduce launch costs to Earth orbit are major technical challenges. The technologies to solve these challenges will spawn new industries and numerous new products that will also have spinoffs and applications in the terrestrial economy.
 
Russia’s desire to supersede reliance on its commodity sector is indeed smart. Yet, the means for getting there needs to be rethought in ways that are simultaneously backward and forward looking. Looking back, the last major wave of high technology that was successfully commercialized was the development of microprocessors and the related Information Technology networks. Neither the free market nor public sector efforts to spur innovation such as technology incubators, however, developed the core technologies that launched this last wave of computer based consumer products. The core technologies making this last technology wave possible were driven by large-scale government programs, particularly the American space program. NASA required the development of small, lightweight computing power, for which the silicon chip based microprocessor was developed as the solution. Many other technologies in materials and electronics had to be produced, which also found commercial application. Only later did these technologies find commercial realization in the personal computer and other electronics. Only many years later still when matched by the commercial application of data transmission networks developed for the US military, did the personal computer market exponentially expand yet again with the internet-based worldwide web. The personal computer and internet industries have created value thousands of times over the original development costs in the US space program.
 
Russia can start but it will take Europe to launch a successful global program
 
Today, and tomorrow, Russia is best placed to advance their economy through the development of new technologies rooted in solutions to technological challenges for concrete projects for space industrialization. The commercial application of these technologies can then transform Russia’s own economy and help lead the global economy out of the present stagnation. Russia is still a leader in space development. Russia’s space program would be the historically validated way forward. Instead of investing money only in basic research with uncertain payoffs, an ambitious space program designed to mine the natural wealth of space would require the development of new technologies that would find promising future commercial applications on Earth. This, in turn, could create the next round of challenge –innovation dyads to spur the economic growth required to deliver us from the current stagnation.
 
Only Russia rivals the United States in the experience and infrastructure required to launch an ambitious space program. In some ways, Russia has an even deeper bench of expertise with more scientists with the appropriate training. Also, Russia does not have the same political limitations as the US where a significant expansion of the space program could not be sold to voters already frightened of budget deficits.
 
Would space projects be expensive? Of course. Yet, investments in space industrialization unlike investments in military technology, can generate large commercial benefits. The payoffs could be huge with better results likely than from funding more and more technology parks and tech business start ups alone without a clear, national technology goal. Moreover, Russia’s comparative advantage in space permits it to move ahead of others lacking the scientific infrastructure required to quickly realize this path toward technological innovation and economic growth. In short, the answer is for Russia to lead the world out of the crisis of this era by going “back to the future.”
 
How space industrialization can be launched
 
The project of European unity and peace was best advanced during the Cold War, when European states worked to construct economic cooperation predicated on development of the real economy rather than a currency union. This same spirit could be re-animated through a serious European/Russian space program by advancing the mission of the European Space Agency (ESA), which also includes Canada as a cooperating member. The ESA in turn can provide leadership for the development of global cooperation in space exploration. The EU has also championed the International Code of Conduct for Outer Space (CoC). Industrial development of space will require agreements on the use of space resources and on scores of other issues. EU participation would be invaluable in building the level of international cooperation needed to enable the creation of infrastructure for space industrialization that will enable broad use of the technologies that will be developed in the coming decades.
 
Russia proposes a grand project to build a large-scale base on the Moon as a joint project with the European Union with the door open to the US and all other nations on Earth. This would create another “Sputnik moment” that led to an extraordinary advance in technology development in the US and globally. But, unlike the Cold War struggle between the US and the USSR, the “Moon-base moment” would give the American President a mandate to lead the US out of the crisis in a way that simultaneously accelerates China, India and others to follow. The joint project could be framed similar to the original treaties that led to the formation of the EU centered on economic cooperation. Accession rules would govern how other nations, commercial partners, NGOs and individuals can take part in the Moon-Base Project. The US would be invited to immediately join the project to launch the Space Industrial Revolution.
 
Vidvuds Beldavs is President of Kaija Consulting, Ltd, a Riga, Latvia based consultancy that has advised the Latvian government on technology commercialization and economic development strategies. He served as Business Trends Advisor to Cummins, Inc., and served as the Executive Director of the Technology Transfer Society. He was the Hudson Institute’s initiator of the International Baltic Economic Commission for the governments of Estonia, Latvia and Lithuania. He can be reached at: vidbeldavs@gmail.com.
 
Jeffrey Sommers is Associate Professor of Political Economy & Public Policy and Global Studies Fellow at the University of Wisconsin-Milwaukee; and Visiting Faculty, Stockholm School of Economics in Riga. He can be reached at: sommerjw@uwm.edu.